Pavisam noteikti zinu, ka labāk rakstās, kad cilvēks ir ilgu laiku atstāts viens ar savu vientulību, esību, ļauts izsāpēt sevi vienam. Nē, ne pat rakstās labāk, bet gan rakstās vispār. Jo man nerakstās jau ilgu laiku, principā kopš paliku laimīga kopā ar Emīlu.Vispār notiek kaut kāds sviests ar mani. Es eju uz darbu, kurš tā īsti mani nekur neved un brīvajā laikā arī sevi nekur īsti nevedu. Jau kādu pusgadu nespēju saņemties uz šujmašīnas iegādi, kur vēl dzejoļus atsākt rakstīt.
Ja es būtu gudra meitene, ļautu sevi nocopēt kaut kādam naudīgam, nevaldzinošam vīrišķim un ļautu viņam sponsorēt nevis manus dimantus vai kažokus, bet gan manu rakstīšanas procesu. Bet es esmu negudra, jo man vajag vienīgi mīlamu un mīļojamu vīrieti, kurā nevaru neiemīlēties. Dullums dara dzīvi skaistu. Un gan jau arī rakstīt man kaut kā sanāks – pat ja neesmu atstāta viena un sāpoša, pat ja man nav dāsna sponsora.

prātā rosās un ķer pēdējā laikā kāds mazliet bārdaina un briļļaina rakstnieka izteikums vienā no Prozas lasījumu pasākumiem (vienīgā, kurā pabiju) – kaut kas par to, ka, kopš kļuvis par rakstnieku, viņš ir nomainījis darbu 9 reizes. nu, vai 11. konkrētu skaitu neatceros, bet skaitlis bija iespaidīgs, jo raksta tikai apmēram gadus četrus.

es dzīvoju daudzdzīvokļu māju rajonā. kopš jūlija sākuma, kad izvācos no kopmītnēm, jo oficiāli beidzu savu četrus gadus ilgo, godpilno studentes dzīvi. ar drēbju, katlu maisiem, grāmatu, nieku kalniem, ar rakstāmgaldu un plauktu, izjauktus pa daļām, ar lilliju vāzi rokās un GPSR degungalā es sēdēju brāļa ķiršsarkanajā golfiņā, kad viņš mani veda uz citām sienām. tā nu es tur ierados – ar jandāliņu un dzeltenu degunu no lilliju putekšņiem.
nekad man te nav paticis. augstās, drūmās celtnes ar savu vienmuļo ģeometriju, mazie, saspiestie dzīvokļi, pārtikas veikali un pieturas, veca krievu pensionāre kaimiņos, kura runā tik ātri, ka neko nesaprotu, daži nelaimīgi koki un neviena parka. bet kādā rudens dienā, kad devāmies uz Jelgavas šoseju, lai stopētu ciemos pie mana brāļa, es piedzīvoju klikšķi. lai sasniegtu mērķi ātrāk, mēs nogriezāmies uz ielas, kur nekad vēl nebijām gājuši. un iekāpām pasakā. PSRS vareniem arhitektūras sasniegumi šeit rindojās tikai gar vienu ceļa malu, otrā pusē pletās kas zaļš un dzīvīgs, turklāt tik tālu, ka nevarēja ieraudzīt aiz tā nevienu ēku. ejot tālāk, mēs satikām arvien vairāk kokus, kas visi dižojās ar rudens zeltīto rotu. dzeltenās lapas bija jau daudz kur sabirušas, mirdzēja vēl pēdējā brīnišķīgā rudens saule un viss izskatījās pasakaini. es sajutos kā pavisam citā vietā, pat ne Rīgā. nespēju noticēt, ka šis ir tas pats rajons, kur biju jau nodzīvojusi pāris mēnešus. (jāpiebilst, ka stopēšanā veicās labi un mēs pavadījām lieliskas brīvdienas.)
tā ka redz, kā. vismazāk gaidot, vislielāko pārsteigumu spēj sagādāt vismazākās lietas. un paskatīties uz lietām (un vietām) citādāk. tas bija kā Ziepniekkalns gribētu man pateikt: ”Tev nav taisnība, redz, kāds vēl es varu būt, Tu nevarēji ne iedomāties.”

neviena dēļ nav vērts izlikties. pat ne tuvu. pat ne nedaudz pastumt sevi tam otram līdzīgākā virzienā, lai pēc tam, kad viss būs draudzīgāk un siltāk, varētu pamazām, pa vienai kārtiņai vien, atklāties. kas tie vispār par murgiem. neviena dēļ nav vērts izlikties. ja gribēšu nēsāt skaistas kleitas un skaistu meikapu ikdienā, tad tā arī darīšu! (stāsts, protams, nav par to vien. bet lai šīs lietas simbolizē arī visu pārējo.)

man ir daudz ar sevi jāstrādā. jāmaina dikti daudz kas savā galvā un vispār domā ”par savu galvu”. tā ir nepieciešamība. ja vien šo sajūtu nedzītu ikdiena, kas piepildīta ar visādiem ”jāizdara”, arī tīri jaukiem ”jādara”, bet tie ir un paliek darīšanas plauktiņš. un tad laiks padomāt par savu saturu un sevi kā saturu, par sevi kā domu un tās spēku, paliek kaut kur nekur.

vispār jau par to ”daudz ar sevi jāstrādā” man būtu jādomā nevis kā par darbu, bet kā par ēšanu, baudīšanu – saprotama, vienkārša, bet priekpilna darbība, kas sokas viegli, nesagādā nekādas grūtības. vispār par dzīvi jādomā kā par procesu, kam nepiemīt grūtības utml. par daudz cilvēku galvās iecementēts ”grūtā dzīve” un tad nu arī tā tāda top.

runājot par darbu – es ar krieviem runāt vairs nebaidos, drīzāk viņiem būtu jābaidās mani nesaprast, hehehe. un esmu pamanījusi – kad bailes pazūd, enerģija atbrīvojas un viss notiek. viss tas labākais.

atceros, ka tieši pirms gada no K uzzināju par nu laikam jau visiem zināmo Agnesi, kas rīko seminārus par attiecīgām tēmām utt. jā, un K man arī iedeva seminārus, un tie manu gatavošanos skatei padarīja pat ļoti interesantu. nedaudz kaut kā nepatīk, ka nu ir kaut kādi visādi video semināri un pat grāmata iznākusi, intervijas. tā publicitāte man nekad nav patikusi. uzreiz liek kaut kā apšaubīt konkrēto cilvēku, viņa nodomus. slava, popuaritāte bieži šķiet nevajadzīgs faktors. bet grūti spriest, varbūt šajā gadījumā ir citādāk..

nepiedienīgi daudz laika pagājis kopš pēdējā ieraksta. patiesībā jau nē. vienkārši cits mēnesis.

man ir jauns darbs, kas liek mācīties krievu valodu. saspiest to enerģijas kunkuli un virzīt tālāk pa manām enerģijas artērijām. lai atrisinās šī ieilgusī problēma, ko sauc par krievu valodas nezināšanu. lai zinu. citādāk nevaru tur strādāt.

beidzot pabeidzu adīt savus baltos cimdiņus, skaisti skaisti. izmazgāju un rīt tos izšūšu sīkām pērlītēm vietās, kur var uzreiz pateikt ”iesācēja”. bet nu gandarījums neliels ir. tikai patiku, ja varētu šādām lietām pieķerties tā kārtīgi un gandrīz vai uzreiz uzbliezt, nevis mocīt tās nedēļām un varbūt pat mēnešiem.

rīt uz prozas lasījumiem. jāiet uz to, uz ko tieku. jeb jāiet uz vienu no tiem, uz ko tieku. šovakar neaizgāju, arī programma neaizrāva.

runājot par jauno darbu, vēl grūti spriest. katrā ziņā, tas mani ”piemeklēja” negaidot un tā dēļ esmu atlikusi to domu par iekļaušanos sistēmā. nē, domu neesmu atlikusi, bet rīcību gan. vismaz pagaidām. vispār jau ar šo darbu nedaudz esmu iekļāvusies sistēmā. jeb pastūrējusi uz to pusi.

vispār gribētos izprintēt savu ”Day Zero” listi, nolikt priekšā un kādu nedēļu darīt vien to, kā pildīt punktus. nē, ne jau izmisīgi censties nedēļas laikā tos visus izpildīt, bet gan tā jauki pieslēgties tai, papildīt, šo to iesākt, šo to novest līdz galam. tas būtu burvīgi, jo mana zero liste ir tieši tik burvīga. 678 days left. hāāāāh, kāda sagadīšanās, cipari pēc kārtas.

tik jauks rīts. jocīgs. jo šodien agri cēlās Emīls un uz darbu gāja viņš, nevis kā ierasts, es. šodien man brīvdiena, bet viņam sākusies pirmā oficiālā darba diena. tikai 5 mēneši un atrasts darbs, kurš patīk. šie 5 mēneši gan bija nedaudz dīvaini un pat nogurdinoši, tik labi, ka ir šādas pārmaiņas.
diemžēl šodiena nepieder pagalam man, ir arī šādi tādi plāni, kas paredz izkustēšanos tālāk par savu rajonu un runāšanu ar svešiem cilvēkiem. negribās nekur braukt, bet jābrauc, citādāk jau pie jauna darba netikt, kaut vai tas būtu tikai pagaidu darbs. ar kaut ko jau jāsāk. un vispār redzēs, kas un kā.
katrā ziņā jaunajā gadā man beidzot būs savs plānotājs, ko arī beidzot izmantošu. tomēr šā un tā jāsaplāno sava ikdiena, citādāk tur var aiziet viss pa burbuli. sākšu draudzēties ar plāniem un plāniņiem. jo domu daudz, ko gribās un vajag izdarīt, tikai kaut kā nevedas ar uzsākšanu. pirmais jau tas grūtākais posms. kaut vai cimdu adīšana. adu slinki un ne īpaši ar aizrautību, jo sākumā jau uzreiz nepadodas. šur tur kļūdas, jāatārda atpakaļ, tad kaut kur jāpapiņķerējas vairāk. trakums. bet visam vajag pacietību un mērķtiecību un tajā mirklī, kad aiziet kā smērēts beidzot, iepatīkas tā lieta. tak ar visu tā.
labi, beigšu bārstīt savas ne īpaši literāri augstvērtīgi noformētās domas. eju dušoties. pat, ja brīvdiena (un dzīvoklis man vienai), nav laika slaistīties.

pēc vakardienas lūzuma punkta jūtos mierīgāka. kāpums, kulminācija, atrisinājums. nu, gluži kā tipiskākajā prozas darbā. esmu apkopojusi domas, izplosījusi tās un salikusi pat nelielu puzli no tām. izdomājusi, kā būtu vislabāk rīkoties tālāk. būtu muļķīgi norakstīt četrus gadus savas dzīves un 6000 Ls no sava un vecāku budžeta, neizmantot iegūto diplomu un profesiju. tādēļ mēģināšu to taciņu iztaisnot un daudz maz iekļauties sistēmā. tas nozīmēs nostiprināt iegūtās zināšanas un daudz ko pat iemācīties no jauna. protams, mācīšos arī to, par ko jau plānus kaļu ilgu laiku – šujmašīnas iegāde vairs nav aiz kalniem. vispār jau daudz kas jāmācās, ne tas vien. arī krievu valodas apguve man ir ļoti nepieciešama, jo pat manā diplomētajā profesijā bez tās neiztikt. tā kā mani gaida darbīga nākotne, un tas taču ir tik superjauki. gribu lepoties ar sevi un nest prieku arī vecākiem galu galā. un es tak galu galā varu dikti, dikti daudz, arī skaisti iedzīvoties kādā noteiktā profesijā.

pēdējā laikā dzīvošanai ”tā kā vajag” traucē tas, ka esmu pārāk daudz filozofiska. domājoša. nepakļaujos sistēmai un ciešu. vai ir tā vērts? dažkārt šķiet, ka tiešām esmu muļķe un vispareizākais būtu bijis triljona iemītais ceļš no izglītības iestādes pa tiešo uz attiecīgo profesiju, klik klak iekšā birojā un ne saules, ne mēness, tikai darbs un slinkas nedēļas nogales gultā un lielveikalu izpārdošanās. dažkārt šķiet, ka labāk, ja es būtu no tiem cilvēkiem, kuri nezin, ka var arī citādāk. jo es zinu, ka var. tiešām var. bet, kā, sasodīts, to man neviens nepateiks un neparādīs. pašai tie celmi jālauž un jāizstrebj tā putra, ko sauc par manu dzīvi. un tā es lauzīšu sprandu un mocīšu locekļus, lai tikai mūža otrajā pusē beidzot sajustos kā cilvēks.

problēma tur, ka jau skolas laikā biju pārāk filozofiska un ļāvos pati sev iestāstīt, ka izvēlētais ceļš nav mans taisnais ceļš. ka tas ir tikai līkums, kurš savā veidā palīdzēs nokļūt tur, kur man jābūt. bet kā nepareizais ceļš vispār var pie kaut kā jēdzīga aizvest? esmu pilna ar barjerām. caurcaurēm. barjera barjeras galā. pagalam grūti tā. es pat teiktu, nepiemēroti. šķiet, ka, ja veltīšu laiku tam, kas it kā man īsti neinteresē, zaudēšu laiku tam, ko man pa īstam būtu jādara, un rezultātā es nedaru absolūti neko. vecāki vīlušies, brālis nespēj saprast, kādēļ nepakļaujos sistēmai, draugs vispār domā, ka viņš ir iegrābies kaut kā stulbā aitā.

sevis žēlošana, pilnīga sevis nesaprašana, eksistēšana, nevis dzīvošana ar pilnu krūti – tas ir gala rezultāts. ja es studiju procesā nebūtu bēguļojusi no izraudzītās profesijas, bet gan drosmīgi un ar pašpārliecinātību gājusi visam pretim, iesaistot visdziļāko iespējamo interesi un viscītīgāko darbu arī ikdienā, ne tikai pirms skatēm, tad arī būtu spējīga uz ”taisno taciņu” uzreiz pēc izglītības iestādes beigšanas. bet tagad man šī taciņa itin nemaz nešķiet tik ļoti taisna, kā tai vajadzētu izskatīties… tagad ir tikai divas izvēles iespējas – mēģināt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem izravēt nezāļu gūzmām aizaugušo ceļu un iekļauties sistēmā (tam būtu vajadzīgs apmēram gads cītīga darba, protams, domājot par to, ka paralēli būtu arī jāpelna iztika ar citu darbu) vai kārpīt sev pavisam citu ceļu, kas būtu pat ļoti smags uzdevums.

izvēļu izdarīšana nav mans lauciņš. pat tad, kad esmu izvēlējusies, vēl šaubos. kas var būt vēl nogurdinošāk, kaitinošāk un nomācošāk? izsūc dzīvības spēkus un izmežģī dzīvi. lielas, lielas, lielas dusmas pašai uz sevis (!)