tik jauks rīts. jocīgs. jo šodien agri cēlās Emīls un uz darbu gāja viņš, nevis kā ierasts, es. šodien man brīvdiena, bet viņam sākusies pirmā oficiālā darba diena. tikai 5 mēneši un atrasts darbs, kurš patīk. šie 5 mēneši gan bija nedaudz dīvaini un pat nogurdinoši, tik labi, ka ir šādas pārmaiņas.
diemžēl šodiena nepieder pagalam man, ir arī šādi tādi plāni, kas paredz izkustēšanos tālāk par savu rajonu un runāšanu ar svešiem cilvēkiem. negribās nekur braukt, bet jābrauc, citādāk jau pie jauna darba netikt, kaut vai tas būtu tikai pagaidu darbs. ar kaut ko jau jāsāk. un vispār redzēs, kas un kā.
katrā ziņā jaunajā gadā man beidzot būs savs plānotājs, ko arī beidzot izmantošu. tomēr šā un tā jāsaplāno sava ikdiena, citādāk tur var aiziet viss pa burbuli. sākšu draudzēties ar plāniem un plāniņiem. jo domu daudz, ko gribās un vajag izdarīt, tikai kaut kā nevedas ar uzsākšanu. pirmais jau tas grūtākais posms. kaut vai cimdu adīšana. adu slinki un ne īpaši ar aizrautību, jo sākumā jau uzreiz nepadodas. šur tur kļūdas, jāatārda atpakaļ, tad kaut kur jāpapiņķerējas vairāk. trakums. bet visam vajag pacietību un mērķtiecību un tajā mirklī, kad aiziet kā smērēts beidzot, iepatīkas tā lieta. tak ar visu tā.
labi, beigšu bārstīt savas ne īpaši literāri augstvērtīgi noformētās domas. eju dušoties. pat, ja brīvdiena (un dzīvoklis man vienai), nav laika slaistīties.

pēc vakardienas lūzuma punkta jūtos mierīgāka. kāpums, kulminācija, atrisinājums. nu, gluži kā tipiskākajā prozas darbā. esmu apkopojusi domas, izplosījusi tās un salikusi pat nelielu puzli no tām. izdomājusi, kā būtu vislabāk rīkoties tālāk. būtu muļķīgi norakstīt četrus gadus savas dzīves un 6000 Ls no sava un vecāku budžeta, neizmantot iegūto diplomu un profesiju. tādēļ mēģināšu to taciņu iztaisnot un daudz maz iekļauties sistēmā. tas nozīmēs nostiprināt iegūtās zināšanas un daudz ko pat iemācīties no jauna. protams, mācīšos arī to, par ko jau plānus kaļu ilgu laiku – šujmašīnas iegāde vairs nav aiz kalniem. vispār jau daudz kas jāmācās, ne tas vien. arī krievu valodas apguve man ir ļoti nepieciešama, jo pat manā diplomētajā profesijā bez tās neiztikt. tā kā mani gaida darbīga nākotne, un tas taču ir tik superjauki. gribu lepoties ar sevi un nest prieku arī vecākiem galu galā. un es tak galu galā varu dikti, dikti daudz, arī skaisti iedzīvoties kādā noteiktā profesijā.

pēdējā laikā dzīvošanai ”tā kā vajag” traucē tas, ka esmu pārāk daudz filozofiska. domājoša. nepakļaujos sistēmai un ciešu. vai ir tā vērts? dažkārt šķiet, ka tiešām esmu muļķe un vispareizākais būtu bijis triljona iemītais ceļš no izglītības iestādes pa tiešo uz attiecīgo profesiju, klik klak iekšā birojā un ne saules, ne mēness, tikai darbs un slinkas nedēļas nogales gultā un lielveikalu izpārdošanās. dažkārt šķiet, ka labāk, ja es būtu no tiem cilvēkiem, kuri nezin, ka var arī citādāk. jo es zinu, ka var. tiešām var. bet, kā, sasodīts, to man neviens nepateiks un neparādīs. pašai tie celmi jālauž un jāizstrebj tā putra, ko sauc par manu dzīvi. un tā es lauzīšu sprandu un mocīšu locekļus, lai tikai mūža otrajā pusē beidzot sajustos kā cilvēks.

problēma tur, ka jau skolas laikā biju pārāk filozofiska un ļāvos pati sev iestāstīt, ka izvēlētais ceļš nav mans taisnais ceļš. ka tas ir tikai līkums, kurš savā veidā palīdzēs nokļūt tur, kur man jābūt. bet kā nepareizais ceļš vispār var pie kaut kā jēdzīga aizvest? esmu pilna ar barjerām. caurcaurēm. barjera barjeras galā. pagalam grūti tā. es pat teiktu, nepiemēroti. šķiet, ka, ja veltīšu laiku tam, kas it kā man īsti neinteresē, zaudēšu laiku tam, ko man pa īstam būtu jādara, un rezultātā es nedaru absolūti neko. vecāki vīlušies, brālis nespēj saprast, kādēļ nepakļaujos sistēmai, draugs vispār domā, ka viņš ir iegrābies kaut kā stulbā aitā.

sevis žēlošana, pilnīga sevis nesaprašana, eksistēšana, nevis dzīvošana ar pilnu krūti – tas ir gala rezultāts. ja es studiju procesā nebūtu bēguļojusi no izraudzītās profesijas, bet gan drosmīgi un ar pašpārliecinātību gājusi visam pretim, iesaistot visdziļāko iespējamo interesi un viscītīgāko darbu arī ikdienā, ne tikai pirms skatēm, tad arī būtu spējīga uz ”taisno taciņu” uzreiz pēc izglītības iestādes beigšanas. bet tagad man šī taciņa itin nemaz nešķiet tik ļoti taisna, kā tai vajadzētu izskatīties… tagad ir tikai divas izvēles iespējas – mēģināt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem izravēt nezāļu gūzmām aizaugušo ceļu un iekļauties sistēmā (tam būtu vajadzīgs apmēram gads cītīga darba, protams, domājot par to, ka paralēli būtu arī jāpelna iztika ar citu darbu) vai kārpīt sev pavisam citu ceļu, kas būtu pat ļoti smags uzdevums.

izvēļu izdarīšana nav mans lauciņš. pat tad, kad esmu izvēlējusies, vēl šaubos. kas var būt vēl nogurdinošāk, kaitinošāk un nomācošāk? izsūc dzīvības spēkus un izmežģī dzīvi. lielas, lielas, lielas dusmas pašai uz sevis (!)

beigu beigās Latvijas dzimšanas dienas vakars izvērtās jauks un priecīgs, satikām Patrīciju ar vēl vienu puisi un meiteni. nonācām Banūzī, kur visdzērāji ņēma Latvijas šotus (šnabis + grenadīns tā, ka izskatās pēc LV karoga), bet es iemēģināju karstalu (silts alus ar ingveru un medu). secināju, ka nebija slikti, bet nu tradicionāla izvēle – auksts tumšais brengulis – laikam tomēr man būtu gājusi labāk pie sirds.
pēc tam devāmies uz salūta vērošanu. līdz tiltam netikām, bet redzējām. nekas jau pārsteidzošs tur nebija, ugunis kā ugunis. nākamais pieturas punkts bija Ala, kur cilvēki centās izlikties, ka viņi nav saspiesti kā vagonos uz Sibīriju. patiesībā jau nebija tik traģiski, tikai nedaudz nepatikās iespēja normāli apsēsties, lai baudītu alu. katrā ziņā kaut kur jau laika gaitā piemetāmies. puiši savā starpā rada kopīgu valodu, runājot par izglītību un profesionāliem jautājumiem, bet meitenes tajā laikā izklaidēja cita citu ar runām par mirušiem cilvēkiem un šādām skudriņu, ne taurenīšu izraisošām lietām.
tā kā esam veci pensionāri, nepalikām uz visu nakti. bet tā arī labāk, nebiju šo to paķērusi līdzi, bez kā nevaru nekādīgi, turklāt visas nakts dzeršana nav īsti ekonomiska padarīšana. lai nu kā, esmu pilnībā gatava kādu citu reizi veltīt sevi ballītei visas nakts garumā. un šādi tādi plāni top. galvenais priekšnoteikums – laba kompānija (pēdējā laikā tās iztrūkums pamatīgi bijis jūtams ”ballītēs”, kas vairāk izcēlušās ar garlaicību (protams, nerunājot par šo aprakstīto vakaru)). tāda varētu būt, piemēram, K. sen neesam neko mūsu garam raksturīgu kopā darījušas (:

re, kā man bišķīt nepaveicies ar cilvēkiem apkārt, kuri jābīda pašai uz kaut kādām darīšanām. tikko Emīlu pastūmu aizrakstīt draudzenītēm Lūznim un Pā, apjautāties par rītdienu un satikšanos, varbūt kaut ko varam sabīdīt. pati aizrakstīju Patrīcijai un apjautājos par viņas iespējamo rītdienas atrašanos Rīgā.
man jau patīk tādi tikpat traki cilvēki kā es, kuri bīda mani, kurus bīdu es, un tad tur nemaz daudz nav jābīda, jo viss notiek. gan jau kaut kā radīšu tādus apkārt sev vairāk.

dzīvot vērts piedzīvojumu dēļ. mazāk domāt, vairāk darīt. saulaini.

pirmkārt, nebūs tomēr jaunā darba. atteicos. daļēji tādēļ, ka slinkums taisīt sanitāro grāmatiņu. ak, ak. bet nu tas tā… tomēr meklēju jaunu. vispār par pārrunām jāsmejas – no pārtikas uz alkoholu, no alkohola uz juvelierizstrādājumiem. ar apgriezieniem. patiesībā pati zinu, ko vislabāk vēlētos pārdot (ja jau citas sfēras, šķiet, šobrīd man nav aizsniedzamas), bet īsti nav saprotams, vai man gaidīt, līdz parādīsies tāda iespēja vai bendēt veselību un līdz apnikumam nīkuļot tirdziņā.

bet tas, par ko vēlējos pakaukt, ir – paliek nedaudz skumji, pārskatot kaut kādas norunas, solījumus, un saprotot, ka nekas jau nenotiek. man būt ļoti ļoti uzstājīgai? tā laikam tikai iespējams izkustināt no vietas veco pakaļu Sabīni. citādāk nu dikti dikti dikti skumji. meklēt jaunus, trakus draugus varbūt? vecums jau vēl atļauj. bet tad man pašai aktīvāk jāpaberzējas sabiedrībā, pēdējā laikā esmu daudz maz ierakusies savā alā un to deguntiņu vairs tik bieži un traki ārā nebāžu. lai gan prasās.

jā! man ir jauns darbs! un esmu sajūsmā. lai gan nav jau mans sapņu darbs, bet es līksmoju par pārmaiņām. par to, ka apgūšu un darīšu jaunas lietas jaunā vietā. grafiks ideāls – 3 pilnas darba dienas un 3 brīvdienas. darbs beidzot ļoti oficiāls ar visām sociālajām garantijām un visu, kā nākas. darbs siltumā un kustībā, atšķirībā no pašreizējā. darba vieta diezgan tuvu mājām, pat Daugavai nenāksies braukt pāri. vienīgi, ka būs jāpaietas kāds gabaliņš, bet tas jau ir veselīgs aspekts. būšu smaidošā pārdevēja, haha. tikai dikti kaitina māte, kura cerības pļauj kā rudzu lauku – kaitina nespēja priecāties un līksmot, bet gan šausmīgi uztraukties, nu kā es te visu varēšu iemācīties izdarīt pareizi, un tad vēl tā krievu valoda, nu šausmas, šausmas. pilnīgi nožēloju, ka pastāstīju. varēju labāk turēt viņu svētā pārliecībā, ka manā dzīvē nekas nav mainījies.
vienīgais līdzšinējā darba pluss ir superīgās meitenes blakus un mākslinieciskā bižutērija, ko vienmēr patīkami vērot un pārdot, stiklu stendā un procenti pie labas peļņas linu stendā. bet tas arī viss. jāpiebilst, ka procentu dienas pēdējā laikā ir reta parādība.
un ja nu es saprotu, ka tas, kas man tagad būs, galīgi nav priekš manis – vienmēr tieši tādēļ ir šie 3 mēneši pārbaudes laika. dzīvosim, darīsim un redzēsim. murr murr.

pašai neticās, bet es laikam strādāšu to, ko vienmēr biju teikusi, ka ar to nu gan nekad negribu nodarboties. nekas īpašs jau tas nav. nekas traks arī. bet izmēģināt dažādas lietas man patīk.

es pazīstu kādu meiteni. viņa kaļ plānus. lielus plānus. pāris reizes vieglu sirdi viņa jau ir atsacījusies no iepriekš tik spoži izstrādātajām stratēģijām, maina skolas un jau dabūtās, bet līgumu neparakstītās darba vietas kā biksītes. tagad viņai ir jauns plāns, tik spožs kā vēl nekad, tajā pavisam noteikti var spoguļoties un tīksmināties uz nebēdu. pirmo reizi viņa par to man nestāsta neko konkrētu. pirmo reizi man īsti negribās vairs viņai noticēt. es saprotu, ka cilvēkiem vajag ticēt un pat var ticēt, bet ticība nav ilgtermiņa produkts. katrā ziņā – lai jau veicas tai draiskulei 🙂
bet šitā plānu kalšana liek arī man padomāt par mani un plāniem. es esmu uz ”jūs” ar plānu taisīšanu. un tas sucks. jā, tieši tā! senāk man šķita – making plans ir priekš garlaicīgiem cilvēkiem, snobiem. bet tā nepavisam nav. plānu un stratēģiju izveide ievieš drošības sajūtu un rada pašpārliecinātību par sevi un dzīvi vispār. patiesībā bez jebkādiem plāniem, pat, ja tie nemaz neīstenosies, spēj iztikt tikai ļoti pašpārliecināti cilvēki. es neesmu šajā ailītē. nepavisam. plāni ir man nepieciešami. pat ja tie nepiepildīsies un beigās būs pavisam citi pavērsieni, kā jau minēju. nu, ko, jāsāk kalt tas materiāls, ko sauc par dzīvi.