Pavisam noteikti zinu, ka labāk rakstās, kad cilvēks ir ilgu laiku atstāts viens ar savu vientulību, esību, ļauts izsāpēt sevi vienam. Nē, ne pat rakstās labāk, bet gan rakstās vispār. Jo man nerakstās jau ilgu laiku, principā kopš paliku laimīga kopā ar Emīlu.Vispār notiek kaut kāds sviests ar mani. Es eju uz darbu, kurš tā īsti mani nekur neved un brīvajā laikā arī sevi nekur īsti nevedu. Jau kādu pusgadu nespēju saņemties uz šujmašīnas iegādi, kur vēl dzejoļus atsākt rakstīt.
Ja es būtu gudra meitene, ļautu sevi nocopēt kaut kādam naudīgam, nevaldzinošam vīrišķim un ļautu viņam sponsorēt nevis manus dimantus vai kažokus, bet gan manu rakstīšanas procesu. Bet es esmu negudra, jo man vajag vienīgi mīlamu un mīļojamu vīrieti, kurā nevaru neiemīlēties. Dullums dara dzīvi skaistu. Un gan jau arī rakstīt man kaut kā sanāks – pat ja neesmu atstāta viena un sāpoša, pat ja man nav dāsna sponsora.