pēdējā laikā dzīvošanai ”tā kā vajag” traucē tas, ka esmu pārāk daudz filozofiska. domājoša. nepakļaujos sistēmai un ciešu. vai ir tā vērts? dažkārt šķiet, ka tiešām esmu muļķe un vispareizākais būtu bijis triljona iemītais ceļš no izglītības iestādes pa tiešo uz attiecīgo profesiju, klik klak iekšā birojā un ne saules, ne mēness, tikai darbs un slinkas nedēļas nogales gultā un lielveikalu izpārdošanās. dažkārt šķiet, ka labāk, ja es būtu no tiem cilvēkiem, kuri nezin, ka var arī citādāk. jo es zinu, ka var. tiešām var. bet, kā, sasodīts, to man neviens nepateiks un neparādīs. pašai tie celmi jālauž un jāizstrebj tā putra, ko sauc par manu dzīvi. un tā es lauzīšu sprandu un mocīšu locekļus, lai tikai mūža otrajā pusē beidzot sajustos kā cilvēks.

problēma tur, ka jau skolas laikā biju pārāk filozofiska un ļāvos pati sev iestāstīt, ka izvēlētais ceļš nav mans taisnais ceļš. ka tas ir tikai līkums, kurš savā veidā palīdzēs nokļūt tur, kur man jābūt. bet kā nepareizais ceļš vispār var pie kaut kā jēdzīga aizvest? esmu pilna ar barjerām. caurcaurēm. barjera barjeras galā. pagalam grūti tā. es pat teiktu, nepiemēroti. šķiet, ka, ja veltīšu laiku tam, kas it kā man īsti neinteresē, zaudēšu laiku tam, ko man pa īstam būtu jādara, un rezultātā es nedaru absolūti neko. vecāki vīlušies, brālis nespēj saprast, kādēļ nepakļaujos sistēmai, draugs vispār domā, ka viņš ir iegrābies kaut kā stulbā aitā.

sevis žēlošana, pilnīga sevis nesaprašana, eksistēšana, nevis dzīvošana ar pilnu krūti – tas ir gala rezultāts. ja es studiju procesā nebūtu bēguļojusi no izraudzītās profesijas, bet gan drosmīgi un ar pašpārliecinātību gājusi visam pretim, iesaistot visdziļāko iespējamo interesi un viscītīgāko darbu arī ikdienā, ne tikai pirms skatēm, tad arī būtu spējīga uz ”taisno taciņu” uzreiz pēc izglītības iestādes beigšanas. bet tagad man šī taciņa itin nemaz nešķiet tik ļoti taisna, kā tai vajadzētu izskatīties… tagad ir tikai divas izvēles iespējas – mēģināt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem izravēt nezāļu gūzmām aizaugušo ceļu un iekļauties sistēmā (tam būtu vajadzīgs apmēram gads cītīga darba, protams, domājot par to, ka paralēli būtu arī jāpelna iztika ar citu darbu) vai kārpīt sev pavisam citu ceļu, kas būtu pat ļoti smags uzdevums.

izvēļu izdarīšana nav mans lauciņš. pat tad, kad esmu izvēlējusies, vēl šaubos. kas var būt vēl nogurdinošāk, kaitinošāk un nomācošāk? izsūc dzīvības spēkus un izmežģī dzīvi. lielas, lielas, lielas dusmas pašai uz sevis (!)