pilnīgi gribās paklusēt. jo ir tik jauki. un tas nekas, ka Līgo nebija nekas vairāk par parastu ballīti pie jūras bez jebkādas attiecīgās noskaņas (izņemot manu vainadziņu, bet tas neko daudz nelīdz). bet tāpat – naksnīgas peldes kailai, gulēšana teltī (pēdējo reiz 2011.g. vasarā), bēšā smilts starp kāju pirkstiem, jūras sāļais, atspirdzinošais ūdens ap manu ādu. skaisti. un visam pa virsu – es un viņš esam mīļumiņi, viņš jo sevišķi mīļš un jauks pret mani. ikdienības dažkārt nepanesamās detaļas aizmēstas prom. gan jau drīzāk, ka aizskalotas.

nejāņīgi, bet gandrīz vai dziedinoši Jāņi. nākamgad visas iespējas uz pavisam jāņīgiem.

man ļoti pietrūkst šī gaisa. ne bērnības ciema gaisa, nē, ne jau tur tā lieta. tas ir lauku, dabas klātbūtnes gaiss, šīs debesis, kas sola brīvību, netraucētu, neapzinātu meditāciju, tās sola nekur neskriet, nekur nebraukt, neko nedomāt, tikai palikt, iegulties vēsajā, mitrajā zemē un saaugt ar zāli. tās sola saulstaru rotaļas uz bālā, kailā vēdera un vēja sanoņu līdzās zāles stiebros, dēstu maigajās lapās tālāk vagās.

pietrūkst tik ļoti, ka varētu izplūst asarās. un asaras izplūst manī. jo nepaspēju es neko, rīt jau atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ uz apnicīgo darbu…

un es jau pati vainīga.

vai manī vēl ir tā jaunā meitene, kas sagaida daudz no dzīves? vai manī vēl ir lidojums? ticība spožai, superīgai nākotnei, neparedzamajam? tam, ka viss izvērtīsies lieliski?

haha, sataisījusies gleznot, lielā māksliniece. tik sen nav ota cilāta, ka neesmu lietas kursā par to, kas pašai ir un kas nav. un ko gan var darīt bez baltās krāsas un okera? nu neko. tikai žēl, ka brīvais vakars netiks izlietots šajai darbībai, jo brīvu vakaru man nebūs vēl ilgi. darbs vasarā nav tas brīnišķīgākais, kas ar cilvēku var notikt. darbs ziemā gan varētu būt viena no brīnišķīgākajām lietām… jā, un nākamajās brīvdienās gan būs jāglezno pavisam citi priekšmeti un pavisam kas cits.

katrā ziņā man patīk, kā vasara iesākusies – ar karstu sauli, muguras cepināšanu, peldēm, Latgali, Sandras satikšanu, daudz maziem mājputnēniem. labā ziņa arī par to, ka nu Jāņus varēšu svinēt kā normālus Jāņus, nevis kā kāzas vai mūzikas festivālu kā iepriekšējos gados. tagad tikai jāizdomā doma par to, kā un kur tad svinēsies šie normālie Jāņi. bet es neko neteiktu, ja tie pagadītos nedaudz nenormāli, pierasts jau.

kaķim rīt gada jubileja. un šodien, graužot burkānu, piefiksēju, ka manā mutē no nezināmām dzelmēm lien melnas pūkas. viņa spalvas ir visur. tik spalvaina sen neesmu bijusi.

kā tur bija – ja skaidras ir prioritātes, tad naudas izdošana nav vairs tēriņi, bet gan investīcijas. vajadzētu sākt investēt. tas projekts man neliek mieru un no Sabīnes nekad jau neko nevar zināt, tā ka nav ko gaidīt uz viņu, pēc mēneša viņa pēkšņi var gribēt iestāties klosterī vai tamlīdzīgi, ne vairs doties piedzīvojumā. labi, bet vispirms jāpagaida, ko saka cits S burtiņš 🙂

šodien man ienāca prātā – neesmu domāta tam, lai atstātu uz citiem iespaidu, bet gan, lai citi atstātu iespaidus uz mani un tad es tālāk kaut ko darītu ar tiem iespaidiem.

jokaini ar mani. pietrūkst cilvēku ļoti. un reizē negribu nevienu. bieži esmu sevi pieķērusi pie domas, ka labāk sēžu stūrītī un lasu grāmatu nekā mēģinu iedziļināties sarunā ar abām pārējām kolēģēm. vai – labāk viena nekā kopā. nezinu. neapzināti kultivēju savu vientulību un reizē no tā ciešu.

bet varbūt tie, kuri pietrūkst, ir nevis vienkārši cilvēki, bet gan īpašie. tādi, ar kuriem var runāties par visu un neko, apzināti vai neapzināti neizlikties labākai, citādākai, citai, bet būt pašai. ja godīgi, man tādu cilvēku trūkst, pat ļoti. dvēselisko vibrāciju vilnis.
par to lika aizdomāties kolēģe un viņas dvīņumāsa. vēroju, ka viņas sazvanās ik dienu, satiekas, kad vien var, dzīvo katra savu un reizē savas māsas dzīvi. tas ir skaisti. vienmēr ir kāds, kuram piezvanīt un tiešām izkratīt sirdi, vienmēr ir kāds, kurš uzklausa un patiešām iedziļinās tavās problēmās. paļaušanās un kreptīga izpratne.

tracina mana neprasme iepazīties. pašā saknē esmu vienpate, introverta būtne, nemāku dibināt kontaktus, īstajā laikā uzsmaidīt, kur nu vēl uzrunāt. nepašpārliecināta, un tas šausmīgi traucē.
laikam vajag biežāk kaut kādas, kaut niecīgas pārmaiņas. tas tonizē, stimulē.

iksiņraksts. vairs neko neteikšu.

varbūt jānogriež mati un jāierosina satikt vecas paziņas.