Man ir piemetusies kaut kāda šausmīga pavasara depresivitāte vai tml… Nesaprotu, vai tas saistīts ar pavasari vai vienkārši ir. Gan jau vienkārši ir. Bet diezgan pretīgi. Viss laikam sākās ar grupas ”Martas Asinis” koncertu, kur aizgājām mēs ar K, bet vēlāk pievienojās vēl viena K draudzene. Kaut kā man nepatika tas koncerts. Nē, koncerts bija lielisks, vēl joprojām drillēju viņu dziesmas jau gandrīz nedēļu. Tas vakars nepatika. Sākums jau bija ok, bet pēc tam, nez… Grūti komentēt. Katrā ziņā nākamajā dienā es biju tāda nekāda, bija jābrauc uz dzimto vietu, bet galīgi negribējās neko. Ok, kaut kā uz pēcpusdienu izklumburēju ārā no mājas, jāstāv vēl tizlajā autobusā bija, aizbraucot nekas nemainījās. Melns, nelaimīgs mākonis es biju, riebīgi… Jā, šitā jau kādas piecas dienas. Līdz ar to nav nekādas vēlmes darīt arī visu ko citu – kārtot māju, taisīt ikrīta masāžu, rūpēties par to, lai es būtu vismaz kaut cik sabiedriski aktīva, plānot brīvdienas… Izraudāties varbūt tā līdz mielēm vajadzīgs.
Pārlieku mierīgā darba ikdiena (tieši fiziskajā ziņā, daudz stresa man tiešām nevajag) ir ļoti nogurdinoša lieta. Arvien vairāk sāk prasīties aktīvu darbību, spriņģot apkārt kā jēriņam, tērēt enerģijas krājumus un tādējādi akumulēt jaunus. Vienīgā izeja šeit būs tādā veidā pavadīt savas brīvdienas. Darbu mainīt vēl neprasās. Saplānot daudz brīvdienās, plānošana palīdz arī vairāk izdarīt, gribu par to pārliecināties. Likvidēt rituālu katru rītu sākt ar ieslēgtu datoru, diemžēl kaitina arī šī rituāla izpausmes no otras puses, jo ar mani tik ļoti traki kā ar viņu vēl nav. Ieplānot, ko es daru uzreiz, ikreiz kā izkāpju no gultas. Un ko daru pēc tam. Jo, ja rīta puse uzreiz enerģiski iešūpojas, tad arī nav problēmu atlikušo dienu noturēt uz īstā viļņa. Bet ja jau no paša rīta sāk gurķoties un bremzēties, tad diena tā arī paiet truli, bezkrāsaini un plakani kā veca pankūka, es sāku rūgt un skābt kā veca vecene bez nākotnes.
Un galvenais – lai katru dienu es izkustētos no mājas! Kaut tas būtu rīta skrējiens tikai, bet vislabāk – gan rīta skrējiens, gan aktīva pastaiga ar kaut kādu mērķi (piemēram, aiziet līdz centram vai aiziet līdz lielajai Maximai vai K-Rautai, vai arī vienkārši izstaigāt visas vietas centrā, kur kaut ko vajag).
Mums tuvākajā laikā, kad iespējams, jāsāk remontdarbi dzīvoklī! Pārmaiņas, jā! Vispirms griesti, tad sienas. Vispirms istaba, tad virtuve.
Es laikam gribu darīt pārāk daudz visa kā reizē, tādēļ nesanāk darīt īsti neko. Nespēju sevi disciplinēt. Ja būtu man disciplīna, tad krievu valodas apguvē būtu tikusi jau daudz tālāk par ierastajiem ”darba vārdiņiem”, un pat kaut kādi dārgi kursi nebūtu vajadzīgi. Bet nedisciplinētajiem kursi laikam ir vienīgā iespēja kļūt par cilvēkiem.
Spēja sevi konsekventi disciplinēt dotu man iespēju apgūt un trenēt arī citas lietas, kaut vai uzlabot fizisko formu.
Tādēļ novēlu sev tikai vienu: DISCIPLĪNU! Laikam jau tomēr vajadzēja iegādāties plānotāju uz jauno gadu.
Nu tā, e-bay-am ir pielikts punkts. Samaksāts par pēdējiem, un nekādu pirkumu vairs. Izņemot vienu, hāāh. Bet tas ne man. Domāju par Sandras dzimšanas dienu, kas būs pēc mēneša, tādēļ tur šo to viņai meklēju.
Runājot par Sandru. Bija mums kopīgs vakars un nakts, bija mums kopīgas sarunas un karstvīns. Pat pamanījos viņu pierunāt uz šādām tādām izdarībām… Katrā ziņā vismaz sarunas uzsāktas ir, redzēs, kas un kā tālāk, vai tiešām līdz realitātei viss aizvilks. Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, tad kaut rīt, protams. Bet viena negribu. Man vajag labu biedru.
Un šodien paspēju izdarīt visu ko lielisku, tiku pie tiešām kvalitatīvām sporta biksēm par 1 Ls, kā arī šādām tādām citām labām štātēm par tādām pašām naudiņām. Un vispār – beidzot atradu gandrīz visu, ko man vajadzēja, aizgāju visur, kur vajadzēja. Tā ka diena izdevusies. Turklāt noslēgti pirkumi ar e-bay un mests miers šajai lietai.
Mūsu ar Sandru sarunu rezultātā šādas tādas pārdomas par numeroloģiju un dzīvi. Es tikai nesaprotu, kādēļ man līdz galam neveicas ar ceļabiedra atrašanu, kādēļ gan nav kāds, kurš tiešām būtu ar mani uz viena viļņa? Kāds, kurš būtu sajūsmā par manu ideju un teiktu – jā, obligāti daram tā, braucam! Ļoti pietrūkst atbalsts un biedriskums.
Diemžēl neesmu es Kerija Bredšova, kas ir, lai gan seksīga, bet diezgan pieticīga raksta autore ne tajā lielākajā Ņujorkas izdevumā, tomēr mistiskā kārtā spēj atļauties zīmolu un dizaineru kurpes, somas un tā tālāk. Esmu tikai latviete, kas sēž e-bayā un tāpat kā par dizaneru brīnumiem, tā priecājas arī par visvarenās Ķīnas izstrādājumiem. Un šeit jāliek uzsvars uz vārdu somas. Šķiet, šomēness dažādos mākslīgās ādas izstrādājumos, kas dizainiski spēj mani uzrunāt pat no pusvārda, iztērēšu pieklājīgu summiņu. Bet tā kā parasti sev neko daudz neatļaujos, kur nu vēl dodos regulāros šopinga piedzīvojumos, tad šos piedzīvojumus jūtos nopelnījusi, un virtuālā vidē tas ir pat interesantāk nekā kārtējā piesvīdušajā lielveikalā. Turklāt apsolos sev nākamo algu vairs nekustināt ar Paypal palīdzību. Āmen.
Vēl es esmu tāda būtne, kas iepinas dažādās izsolēs un tad kaut kā nejauši uzvar, un tad sāk domāt, vai viņai to vispār vajag. Un tad viņa domā pāris dienas, plosoties šaubās un nelielos pašpārmetumos, līdz nonāk līdz secinājumam – ak, nu labi, jāpērk nost un miers, cena katrai precei atsevišķi galu galā ir baigi ok, būs man pāris somiņu vairāk nekā pie ierastajiem apstākļiem, sasodīts. Un tieši tad, kad beidzot šis lēmums ir pieņemts, tur, manā virtuālajā grozā kaut kas ir nesaprotams noticis, un nav skaidrs, vai vēl varu nomaksāt to lietu vai nē. Apjukums pa pilnu klapi.
Darbā nospēru žurnālu, jo manu ļoti uzrunāja kāda raksta saturs, ko vēlos pārrakstīt šeit. Tad nu ne visu, bet galveno sadrukāšu.
”Kas ir Lieldienas? Neiedziļinoties svētku jēgā, mēs bieži jaucam nebaudāmu rasolu no pagānu tradīcijām un baznīcas rituāliem, to visu bagātinot ar nekur neiztrūkstošās komercijas putukrējumu. Lieldienas pavasara saulgriežos ir divi dažādi svētki – Lielā diena un Kristus Augšāmcelšanās, kas svinami atšķirīgos datumos. Lielā diena izriet no Saules kalendāra, bet Kristīgo Lieldienu svinēšanas datums tiek aprēķināts pēc Mēness kalendāra. Ko nozīmē visas šīs pagāniskās Lieldienu tradīcijas? Atbilde katram sava un izrādās – visas pareizas. Antroposofe Māra Meijere teic: latviskā dzīves ziņa ir atvērta sistēma, tāpēc Lielās dienas simbolos katrs var meklēt savu jēgu un rast savu atbildi. Lielā diena tiek saukta par pavasara vienādības zīmi – kad Saule pa ekliptiku šķērso debesu ekvatoru. Pavasara vienādība jeb ekvinokcija iestājas 20. vai 21. martā, kad saule pāriet no dienvidu puslodes uz ziemeļu. Zemeslodes ziemeļu puslodē dienas kļūst aizvien garākas, un tas nozīmē, ka iestājas pavasaris, turpretī Zemes dienvidu puslodē dienas kļūst īsākas un iestājas rudens. 22. vai 23. septembrī ir rudens ekvinokcija – Saule atkal šķērso ekvatoru un sāk pretēju ceļu no ziemeļu puslodes uz dienvidu. ”Tas ir mīts, ka Lieldienās diena ar nakti ir vienādā garumā,” skaidro filozofs un fiziķis Dainis Ozoliņš. ”Lieldienās diena jau ir garāka par nakti, bet gaisma un tumsa vienādā daudzumā ir ap 19.martu – Jāzepa dienu. Lieldienas pēc senču tradīcijām mēs svinam tajā dienā, kad Saule krusto debesu ekvatoru, ieejot Auna zīmē.” Šogad Saule Auna zvaigznājā ieiet 21. martā. Rituāli ļauj cilvēkam iziet no lineārās, profānās ikdienas un saplūst ar mūžīgo, kosmisko, dievišķo laiku. Mums – kuru laiks rit saskaņā ar plānotāju i-Phone ekrānā un biroja vai grāmatveža kalendāru – nav attiecības pašiem ar sevi, ar Laiku un Dievu, kā tas bija mūsu senčiem. Senie latvieši izjuta, ka viņi ir tuvos draugos ar augstākajiem spēkiem, dabu un savu garu. Garīgajai pasaulei cilvēks var pieslēgties, tikai atbilstoši noskaņojoties un izpildot rituālu. Mūsu senči bija nevis naivi, bet gudri, jo zināja, ka tas, kas notiek garīgajā pasaulē, izpaužas arī uz Zemes. Viņi astoņas reizes gadā stingri izpildīja rituālus, tā izrādot interesi par Visuma augstākajiem spēkiem. Šīs zināšanas nāca no senajiem viedajiem, kas bija iesvētīti garīgajā kultūrā, saņemot kosmisko spēku imagināciju (iztēli), inspirāciju un intuīciju. Paplašinot domāšanu, izjūtot caur meditāciju, viedie nonesa uz Zemes informāciju no augstākajiem spēkiem rotaļu un tautas dziesmu formā. Lielās dienas rituāli simbolizē iesvētīšanu, kad cilvēks sāk pārvaldīt savu emocionālo ķermeni – veli. Rituālo rotaļu šķietami primitīvajām darbībām ir dziļi simboliska jēga: cilvēkam jātop cilvēciskākam. ”Mūsdienu ezotēriskā literatūra līdz apnikumam muļļā vārdu mīlestība,” ar nožēlu atzīst Māra Meijere. ”Latviskajā dzīves ziņā ir lielisks jēdziens – labietis, kas nozīmēja, ka mūsu senči otru cilvēku vērtēja nevis naida un mīlestības kategorijās, bet pieņēma tādu, kāds viņš ir, no pozīcijas: mēs visi esam Dieva bērni. Senajiem latviešiem piemita milzīga atvērtība un empātija, viņi pret visiem izturējās vienādi labi un pieņemoši.” Olai – vienam no Lielās dienas galvenajiem simboliem – ir trīs sastāvdaļas: čaula, olas baltums un dzeltenums. No ezoterikas viedokļa vidus ir saulīte – Saules meitas un dvēseles simbols. Olas sasišana un nolobīšana patiesībā nozīmē tuvošanos garīgajai pasaulei. Taču latviskā dzīves ziņa ir atvērta sistēma, tāpēc Lielās dienas simbolos katrs var ielikt savu vēstījumu, katram tie nozīmē kaut ko citu, atkarībā no tā, cik tālu savā attīstībā cilvēks ir ticis. ”Visas tautasdziesmas ir tagadnē, un tas nozīmē, ka katram pašam ar sevi jāstrādā,” uzsver antroposofe. ”Latviskās dzīvesziņas sistēma ir vienīgā pasaulē, kas caur gadskārtu svētdiem liek cilvēkam pašam pieslēgties augstākajiem spēkiem, mudina strādāt ar sevi un kļūt harmoniskam, veselam, pašpietiekamam, patstāvīgam, pašatbildīgam, tikt vaļā no svešnoteiksmes. Lielās dienas simbolu dziļāku nozīmi mēs varam saprast, tikai rakņājoties sevī un meklējot. Reliģijas ir slēgtas sistēmas ar pagātni, tagadni un nākotni, tāpēc tās izvirst, bet mums ir iespēja dzīvot šo mirkli ar baltu dvēselīti.”
Nedēļas nogale ir bijusi diezgan lieliska. Piektdien pēc darba traucos uz mājām, pēc tam uz centru, satiku Sab un Daci. Oficiālais iemesls bija it kā satikt Patu, jo viņai atvadas bij, nākamajā dienā paredzēts vienvirziena brauciens uz UK. Satikām, viss ok, bet kopā maz laika pavadījām. IndyGo albuma prezentācijas koncerts no apziņas un zemapziņas izsita ilgas pēc vasaras un garāmslīdošas bildes ar vasaras festivālu brīvības un mirkļa garšu, tik ļoti sen nebija pārņēmušas ilgas pēc tā dzīvesveida, ar ko vairākus gadus aizpildīju savas vasaras. Beigās viss noslēdzās ar dejām pie DJ savādi aizlaicīgās, vismaz 10-20 gadus vecās mūzikas un intelektuālu dzeršanas spēli, kur zaudētājiem nācās malkot neintelektuālus alkohola sajaukumus, mani bieži iegāza skaitlis 16. tas viss notika Ellē – tas ir neparasti netīrs, graustīgs dzīvoklis Upīša pasāžā, ko okupējuši pāris puiši, kā arī Dace, un nesen no tā izvācās Sab. Nakti pavadīju ļoti lezbiskos apstākļos piespiedu kārtā zem vienas segas ar Sab, šaurā gultā, cieši kopā. Rēkdamas par to, tā arī aizmigām. 5 h miega un garastāvoklis nākamajā rītā fantastisks.
Vakar toties gāju satikties ar K. Un uz KKC, Bērnības Milicijas koncertu. Tā kā bijām tur jau agrāk, iekšā negājām, bet gan paspriņģojām vietējā kvartāla robežās runādamas. K stāstīja par savu būšanu un piedzīvojumiem Briselē, es priecīga un sajūsmināta klausījos. Koncerts bija kaut kas vienreizējs. Projekcija ar kustīgiem pilsētas fragmentiem uz griestiem, mūzika, kas aizved kosmosā. Ja BM izdotu dzejas grāmatu, nešauboties to nopirktu. Nesteidzīgi noklausījāmies visu līdz beigām, zinādamas nokavējām pēdējos transportus, gājām uz Rokkafejnīcu dancāt pie tā paša DJ, kur vakar es ar Sab. Vēlētos, kaut mana sporta zāle regulāri būtu deju placis. Uz naksnīgajām, miegainajām mājām aizveda mūs speciālie nakts autobusi. Plāni par aiznākamo piektdienu, Martas Asiņu koncertu Aptiekā.
Pagājušā nedēļas nogale, kas sakrita ar Lieldienu laiku, arī patīkami pārsteidza. Vilciens turp, vilciens šurp – uz Slampi. Izbaudījām lauku balles šarmu, arī Ilonas drāmu nedaudz, bet tas tā. Katrā ziņā lauku balle man dikti patika, dancot un priecāties! Bija arī kāds visai jestrs notikums vakara garumā – bija kāda pusmūža sieviete vārdā Signe no Lielvārdes, kura lūdza uz deju visus vīriešcilvēkus no mūsu galdiņa. Emīlu un Dzintaru pa divām reizēm, Jānis (Lotāra bijušais kursabiedrs), nelietis, gandrīz gribēja atšūt Signi, bet beigās tāpat aizgāja un samānījās, ka ir biologs. Jestri pagalam. Turklāt tā bija nakts, kad jāpagriež pulksteņrādītāji par stundu uz priekšu. Dīvaini, kā mēs tā nodzīvojāmies, bet līdz pat pirmdienas rītam, kad man bija jādodas uz darbu, izrādījās, ka mūsu telefonu pulksteņi nav nekur paši (kā šķita, ka tā jābūt) pagriezušies, un es ierados darba vietā stundu vēlāk. Cik muļķīgi, šitā vēl nebija gadījies.
Šķiet, ka pavasaris, lai arī kā lielākā bremze, pamazām tuvojas, un paliek labāk un paliek siltāk. Dzīvē, tā teikt. Beidzot jāizrok no kaut kādām humpalām sporta bikses un no nehumpalām kedas/botas un jāuzsāk sava rakstura spēcīguma pārbaudi ar pavasarīgiem skrējieniem.
Šis video šodien lika man atcerēties vasaras kopš 2006. gada, bet bilžu ziņā kopš 2008. Radās pat doma facebook lapā uztaisīt kopsavilkumu, kur būtu 2-3 bildes no katras vasaras par godu vasarai vispār. Bet laikam jau to sentimentālismu tik ļoti neizrādīt. Visskaistākā vasara kopš tā visa bija 2011. gada. Pēdējā karstā vasara šajā ciklā, pirmā mana citādākā kopš iepriekšējām, jo pirmā kopīgā vasara ar Emīlu. Braucieni, ceļojumi, nakšņošanas pie jūras, nakšņošanas teltīs, peldes dažādās piekrastēs, neatņemamā sauļošanās kailai. Skaistumskaisti.
Nedaudz biedē mammas vārdi, ka tas esot tikai normāli, ka viss notiek pa cikliem – bija vairākas karstas vasaras pēc kārtas, tagad ir cikls ar vairākām aukstām vasarām. Aukstums vasarai nepiestāv. Milzīgas slāpes pēc karstuma un saules.
Šķiet, šī būs arī mana pirmā vasara, kuru es nostrādāšu un ne jau pie dabas krūts, bet gan salonā. Bet vēl jau var pārdomāt. Lai gan gabals jau man nenokristu. Tikko atcerējos, ka pagājušo vasaru taču arī strādāju, kā gan varēju aizmirst, haha. Tikai it kā ārā bija, bet līdz galam jau nebija, jo tāpat telts un ēna un jābūt uz vietas visulaiku. Bet ne jau darba dēļ pagājušā nebija īsti izdevusies. Izlaiduma rūpes, viss tas stress un pēc tam vasarai netipiskais aukstums nebija aicinošs uz dažādām ierastajām, jaukumjaukajām aktivitātēm.
Vienalga, kāda būs šī vasara un vai man nāksies strādāt vai nē (visticamāk, jā), bet šo es nekur vējā nepalaidīšu. Cik vien varēšu, braukšu visur kur prom un darīšu visu ko traku!
Tātad, lietas, ko pēc dayzero101 listes vajag izdarīt šovasar (teorētiski var arī atlikt šo to uz vasaru 2014, bet lielāko daļu gribu šovasar):
* Skūpstīties un dejot lietū
* Aizbraukt uz 3 valstīm, kur vēl nav būts
* Stopēt ārpus LV un LT
* Aizbraukt uz Pokaiņu mežu
* Vienu dienu pavadīt basām kājām
* Braukt ar kuģi
* Ceļot ar lidmašīnu
* Peldēt kailai
* Gulēt zem zvaigžņu lietus
* Skriet katru dienu veselu nedēļu
* Aizbraukt uz Kolkas ragu
* Nelietot datoru vienu nedēļu
* Dziedāt karaokes bārā
* Ielēkt ar visām drēbēm ūdenī
* Apmeklēt festivālu, kur vēl neesmu bijusi
* Uztaisīt smilšu skulptūru vai pili
* Skriet lietū
* Pastaigāties pa pludmali mēnesnīcā
* Atrast nakšnošanas vietu caur couchsurfing.org
* Noskriet 10 km
* Vienā piegājienā ar velosipēdu nobraukt vismaz 60 km
Izlasot šo sarakstiņu (protams, sarakstā ietilpst vēl visādas citas lietas, bet šīs saistās vairāk ar vasaru), saprotu, ka, ja es to visu realizēšu, mana vasara būs vnk AMAZING. Protams, reālists manī saka, ka visu šajā vasarā gan jau nepaspēšu, bet, ja īstenošu lielāko daļu – arī tad mana vasara būs vnk AMAZING. Ir uzdevums!
”Neērti ir tikai virs kažoka uzvilkt krūšturi un aiztaisīt to ciet!” – Jāatceras. Katrreiz, kad kaut kāds nenosakāms kauns, bailes vai hvz kas ieiet svešā, mazā veikalā vai iestādē (visbiežāk svešais ir kombinācijā ar mazo), sākt runāties ar svešiem cilvēkiem vai tml. Grūti vispār nosaukt visus piemērus, jo visvairāk smadzenēs konfigurē tas viens piemērs par veikaliem un iestādēm.
NOSLĪKT ZEMĒ UN SAULĒ 