Man ir vēl kāda draudzene. Un šai draudzenei ir draugs – mīļotais puisis. Un dažkārt, kad es tā iegrimstu pārdomās par savu nožēlojamo dzīvi, kurā grūti man vienai uzdrošināties darīt trakas lietas, lai gan nenormāli gribās tās trakās lietas, es nožēloju, ka S nav J – ka mana draudzene nav viņas puisis, ar tādu raksturu. Jo viņas draugs reāli ir piedzīvojumu meklētājs, avantūrists, ceļotājs un aktīvists. Un tieši tāda draudzene man būtu vajadzīga, lai kopā pastopētu pa Eiropu vai tamlīdzīgi. Ja es to darītu divatā ar J, tas būtu pārāk dīvaini, bet S nav tāda, viņa ir maza, mīļa mājas sēnīte, un ja viņai nebūtu J, es domāju, ka viņas dzīve nebūtu tomēr tik interesanta. Tā nu ir, mēs katrs es citādāks, un cilvēki, ko satiekam savā dzīvē, mūs spēj ļoti papildināt, iedot ko vēl klāt. Bet nu stāsts ir tāds, ka mans puisis toties nav kā J, viņš drīzāk ir kā S, hehe. Un tad nu mēs te sanākam tādi divi baigie pāri. Bet nu vīriešiem jau patīk dominēt, tādēļ man grūti viņu pierunāt uz it kā pārāk lielām trakulībām, toties J gan izdodas visai bieži S izvilkt no mājas. Nu, ko man (trakai) sievietei iesākt??

Man ir kāda draudzene. Viņa ir diezgan savāds cilvēks. Noslēpumaina, visu laiku kaut ko izdomā. Nu, tā baigi. Tad viņa kaļ nenormālākos plānus, par kuriem nevienam neko nestāsta, tikai liek nojaust, ka tas nu būs kaut kas. Tad viņa ļaujas kaut kādām ballīšu plūsmām un spontāniem prieka un komunikācijas uzplūdiem. Simts un vienu reižu viņa kaut ko iesāk un viegli pamet. Katrā ziņā savā prātā nepārtraukti kaut ko domā un kaļ, un grūti kādam pateikt, ko tad nu šoreiz. Katrreiz, kad viņai atveras mute (izsakoties par iecerēm), citiem atveras mute aiz pārsteiguma. Lai gan vairs jau pārsteigt īsti nespēj nekas…

Ja godīgi, es nezinu, ko vēlējos paust ar šo personas aprakstu vai pie kādiem secinājumiem nonākt. Tad lai tas tā arī paliek. Lai gan varbūt vēlējot pateikt, ka viņa dažkārt ar šo savu sarežģīto personību spēj kaitināt, dažkārt tas viss viņā šķiet par daudz un, lai gan zinu, ka tāda nu viņa ir, šķiet uzspēlēti. Bet cilvēkiem viņa patīk, viņā ir ir kāds pievelkošs spēks, un tas ir labi. Katrā ziņā par viņu un viņas nākotni es neuztraucos, jo zinu, ka kaut kā visā tajā savā iekšējā haosa pasaulē viņa tomēr tiks galā ar visu. Un spēja iepatikties citiem vienmēr dzīvē nospēlē lielu, treknu plusu.

Pavisam noteikti zinu, ka labāk rakstās, kad cilvēks ir ilgu laiku atstāts viens ar savu vientulību, esību, ļauts izsāpēt sevi vienam. Nē, ne pat rakstās labāk, bet gan rakstās vispār. Jo man nerakstās jau ilgu laiku, principā kopš paliku laimīga kopā ar Emīlu.Vispār notiek kaut kāds sviests ar mani. Es eju uz darbu, kurš tā īsti mani nekur neved un brīvajā laikā arī sevi nekur īsti nevedu. Jau kādu pusgadu nespēju saņemties uz šujmašīnas iegādi, kur vēl dzejoļus atsākt rakstīt.
Ja es būtu gudra meitene, ļautu sevi nocopēt kaut kādam naudīgam, nevaldzinošam vīrišķim un ļautu viņam sponsorēt nevis manus dimantus vai kažokus, bet gan manu rakstīšanas procesu. Bet es esmu negudra, jo man vajag vienīgi mīlamu un mīļojamu vīrieti, kurā nevaru neiemīlēties. Dullums dara dzīvi skaistu. Un gan jau arī rakstīt man kaut kā sanāks – pat ja neesmu atstāta viena un sāpoša, pat ja man nav dāsna sponsora.