Pagājušajā sestdienā mani nedaudz plosīja sajūta, ka pēc puses darba dienas (jāatnāk stundas pa virsu grafikam bija) kājas mani gribēs nest uz kādu vietu, kādu cilvēku, ieraudzīt, pasmaržot vai nu kaut ko nebijušu vai sen bijušu. Tad nu es domāju, kur un kā tas varētu notikt. Sarunāju satikt K un tas izrādījās pareizais lēmums. Līdz pēdējam autobusam nosēdējām Alā, dzerdamas Brenguli un dzērveņu alu. Sarunas, sarunas, šoreiz vairāk uz prieka, ne depresivitātes viļņa (atceroties Rīgas Rokkafejnīcu divatā, kur es paspēju apraudāties). Īsi pirms došanās prom mūs pārsteidza arī Jāgermeistara pa bāriem klejojošās meitenes, kuras lika mums izdzert šotiņu, uz planšetēm spēlēt briežu sacensības un dalīja atslēgu piekariņus. Ļoti jauks, reibinošs un prieka produktīvs vakars. Tagad tikai jāsaņemas atkārtot ko tādu, tikai all night long. Un ar K.Vēl arī viņa teica, ka viss notiek cikliski. Jo tomēr janvāra beigas, februāra sākums ir mūsējais laiks – mans un viņas.

P.S. Konkrētajā attēlā redzama 2010.g. ziemā uzņemtas kādas somu panku grupas (un, manuprāt, arī Ļeņingradas bārmeņa) muguras, kuriem mēs sekojām (pēc uzaicinājuma, protams ;D) uz Rockabilliju (pie Ģertrūdes baznīcas), kur viņi turpināja savu koncertu. Tā bija mūsu (mana un K) trīsdiennieka 3.diena. Fantastišššššš