pēc vakardienas lūzuma punkta jūtos mierīgāka. kāpums, kulminācija, atrisinājums. nu, gluži kā tipiskākajā prozas darbā. esmu apkopojusi domas, izplosījusi tās un salikusi pat nelielu puzli no tām. izdomājusi, kā būtu vislabāk rīkoties tālāk. būtu muļķīgi norakstīt četrus gadus savas dzīves un 6000 Ls no sava un vecāku budžeta, neizmantot iegūto diplomu un profesiju. tādēļ mēģināšu to taciņu iztaisnot un daudz maz iekļauties sistēmā. tas nozīmēs nostiprināt iegūtās zināšanas un daudz ko pat iemācīties no jauna. protams, mācīšos arī to, par ko jau plānus kaļu ilgu laiku – šujmašīnas iegāde vairs nav aiz kalniem. vispār jau daudz kas jāmācās, ne tas vien. arī krievu valodas apguve man ir ļoti nepieciešama, jo pat manā diplomētajā profesijā bez tās neiztikt. tā kā mani gaida darbīga nākotne, un tas taču ir tik superjauki. gribu lepoties ar sevi un nest prieku arī vecākiem galu galā. un es tak galu galā varu dikti, dikti daudz, arī skaisti iedzīvoties kādā noteiktā profesijā.