mēs tagad katru vakaru taisām vienus un tos pašus salātus, lai nokļūtu līdz ideālam. bet, tā kā perfekcija neeksistē, tad ir, uz ko tiekties, un reizē nav. katrā ziņā tā ir laime, ja vīrietis pasaka ”šie salāti ir nevis ”labi”, ”normāli”, ”var ēst”, bet gan ļoti labi un ļoti garšo”. daudz neko tādu savā mūžā par salātiem, turklāt kāpostu salātiem, jūs nedzirdēsiet (ar ”jūs” domājot laikam jau tikai sevi).

par šādiem, tādiem notikumiem jāpastāsta. par teātri 13.09., piemēram, kur nokļuvu pateicoties Madarai Ā. Dailes, izrāde ”Finita la comedia!”. bija labi, interesanti, tēma aktuāla par dzīvošanu šodienai un priecāšanos par mirkļiem, dzīves īstās garšas nenovērtēšanu. vējainais bēru gājiens jo īpaši iespaidīgs bija. bet, tā kā uz teātri simts gadus nebiju bijusi, priecājos pat ļoti. turklāt neesmu vēl MĀ atdevusi biļetes smieklīgo summu, vienojāmies, ka jātiekas bārā un jānorēķinās tur.

Dzejnieku ceļojumā piecpadsmitajā toties tradicionāli devos kopā ar Karīnu. ak, Dzejas dienas, ak, dzeja. ak, nepiepildītie sapņi. bet nu dzejnieki jau nu, protams, noblieza godam, un viss pasākums, kā vienmēr, bija mājīgs un rudenīgs. pastaiga pa Sarkandaugavu. laiks šoreiz mūs nelutināja – vējš, pamatīgs vēsums, arī lietus pēdējā pieturpunktā aplaimoja. beigās attapāmies K.Ulmaņa vasaras rezidencē, dzerot vīnu un graužot baranciņas.

šajā ierakstā nav noskaņojuma klīst nekādās pārdomās savu smadzeņu kosmosa korpusā. jāiet skatīties filma. vēl tikai piefiksēšu pēdējā laika sajūtas par ceļu uz lielisko dzīvi, kas nozīmē šo to jaunu un pārmaiņas. darbā dažkārt man blakus gadās kāda lieliska meitene Guna. viņa ir tik lieliska, ka man gribās ar viņu runāt daudz, lai gan viņa mēdz runāt maz, bet tad, kad to dara, tad no viņas mutes plūst īsta manta. tas nozīmē – interesants materiāls, kas ir piefiksēšanas, pārdomu vērts. principā teikums, kas pieder viņai un ko ļoti svarīgi ir paņemt man sev ir ”katrā lietā no sākuma ir pretestība, kas jāpārvar”. viņa runāja par saviem tango kursiem, bet tikpat labi tas var attiekties uz jebko. arī uz to, ka zinu, kas man vajadzīgs, bet ir neliela iekšējā barjera, kas jānogāž, bremze, kas jāatlaiž, lai viss notiktu.

dažkārt šķiet, ka esmu pārāk banāla, neprotot izteikties tā, kā manī iekšā ir.

būs jāparaksta šovakar savā īstajā papīra dienasgrāmatā, varbūt sanāks labāk.. parasti sanāk piemērotos apstākļos, tādos, kādi ir pašlaik – istabā, kur no sienām uzbrūk taureņi un klusināti skan mūzika.

grūti izprast sevi attiecībās ar viņu (un es nerakstīšu ”viņš” ar lielo V, patiesi kaitina šis paņēmiens). varbūt grūti tādēļ, ka, vismaz šajā dzīvē, esmu pirmo reizi tik tuvās attiecībās ar kādu vīrieti, turklāt tādu, kāds ir viņš. principiāls, punktuāls, skarbs, bet mīļš, mērķtiecīgs, bet vēl joprojām pieķēries savai nepieaugušā dzīvei. mēs varam saplēsties par niekiem. es varu raudāt par niekiem. jūtos plosīta no visām pusēm, un reizē ļoti mīlu viņu. esmu pārliecināta – plosos tieši tādēļ, ka dikti mīlu, nekas nav vienalga un redzu, kur vēl augt mūsu attiecībām. varbūt nedaudz pie vainas arī mana ”rakstnieka daba” – būt pasaulē nemitīgi ar novilktu ādu nost un visu ārkārtīgi vilkt sevī iekšā (būtu jau labi, ja arī rakstītu, ne vien būtu te ar tādu pavisam neērtu un nepiemērotu dabu).
dažkārt muļķīgi šķiet tas viss. gan jau ”īsta mīlestība” ir tā, kur neviens neplosās, bet gan dzīvo harmonijā, otru saprotot kā sevi. bet varbūt vienkārši mīlestības ir dažādas. varbūt mīlestība pamazām, bet nemitīgi transformējas un iegūst dažādus veidolus. pārāk daudz varbūt. bet varbūt pietiekami. varbūt.
mīlestība nozīmē gaismu. ja attiecībās ir gaisma, tad tās var saukt par mīlestības jūtām. mūsu gaisma ir karsta un dedzinoša. vismaz pagaidām tā uguns traki kuras – līdz mielēm dedzina, reizē sildot.

pirmais pārmaiņu solis ir veikts – 40 cm no manas galvas kā nebijuši! un es nerunāju par smadzeņu šūnām. tik īsi mati pirmo reizi. īstenībā mamma, kura iejutās manas uzticamās frizieres lomā, nedaudz pārcentās par kādiem 10 cm (cik tipiski frizieriem), bet tas nekas, man patīk. vismaz kāds interesantums. tagad arī pārmainīt matu krāsu būtu daudz vieglāk, bet uz to īsti vēl nevelk.

vienīgais, kas mani spētu glābt, ir pārmaiņas. visa kā pēdējā laikā dikti par daudz. ikdienas, darba, kas neiepriecina mani vairs, strīdu, bezjēdzīgu asaru. personiskajās attiecībās trūkst spēka vingrināt mēli un visu laiku stāstīt par to, kā man pietrūkst, kārtējo reizi pretī saņemot strīdu tikai uzdrošināšanās dēļ. bet vispār dzīvē.. tur ir gluži tā kā vakar, man sēžot pie stikliņiem – es, viena, klusa, blāvas gaismas atspulgā sēžu pie galda, kas nav mans, uz kā nav mans, bet blakām meitenes mugura, kuras mute priecīga un sajūsmināta stāsta citas ausīm par savu dzīvi akadēmijā, studijām, brokastīm, un vispār viss ir lieliski. tas liek manai grūtsirdībai izplest savas ziloņa ausis vēl lielākas, tādas ar kurām var lidot – uz purvu visdrīzāk, kur izlēmīgi nogrimt. un es pati šīs grūtsirdības un šī dzīvesprieka priekšā kā mazs, tukšs caurums, kurā nekā nav, ar ko neko iesākt. nekas neko.
vienīgais, kas mani spētu glābt, ir pārmaiņas. un kaut kas jauns. kaut vai tikai fiziskajā aspektā. un tikai tajā, kas attiecas uz mani vienu – manā ķermenī un tajā, kas liekams klāt tam. jo diemžēl uz dižām interjeriskām pārmaiņām cerēt nav ko. tur atkal būs būt lielai mēles izvingrināšanai, līdz varbūt kaut kas notiks, piemēram, vismaz atļaujas došana, ja ne palīdzēšana.
par darba pārmaiņām jeb darba maiņu jau vien atbildīga esmu tikai un vienīgi es. bet tā ir lieta, kur es traucēju pati sev. jāpārkāpj, jāuzkāpj un tad. vai arī kā K teica – vienkārši aizsūti CV un redzēs, kas notiks. pat vienkārši to es nedaru jau vairākus mēnešus.
kaut kas jauns būtu arī jauna vaļasprieka ieviešana dzīvē, kam es arī jau garīgi un finansiāli briestu kādu laiku. pirms tā īstenošanas man būtu jāuzkrāj arī šādas tādas zināšanas, lai piemērotāk varētu izvēlēties to manu svarīgo instrumentu un vispār tā pamatīgi iebraukt visā šajā pasaulē. principā jau tas nav pat vien tāds vaļasprieks, bet gan reizē mērķis, ko esmu sev uzstādījusi un gribu sasniegt. kad beidzot būšu sākusi darboties ar to lietu, noteikti sajutīšu arī savu dzīvi nedaudz jēgpilnāku.
bet jāiesāk ar tīri fiziskām pārmaiņām, lai tās ir kā pirmais pakāpiens uz citādāku, skaistāku un priekpilnāku dzīvi. griezt.