Biju pie zobārsta un jāsaka, ka gaidot stundu rindā kopš sava pieraksta laika, es diemžēl nespēju piekopt kādu no iepriekšējā ierakstā minētajām labajām domiņām. Sēdēju un dusmojos, citādāk nespēju. Jo gribējās tikt uz Rīgu pēc iespējas ātrāk, nevis plānotās pusstundas vietā pavadīt tur pusotru stundu. Bet tas tā.

Pārmaiņas. Izmisīgi vajag pārmaiņas. Un to nesaku par sevi. Par viņu. Reizē šī smacīgā, nekur nevedošā iestagnēšana dziļi skar arī mani. Grūti izturēt vienu un to pašu ainu katru dienu. Turklāt arī dzīvoklī nekas uz priekšu nenotiek, jo viņam nav darbs un viņam nav naudas, bet es viena nespēju sponsorēt šī dzīvokļa, kas man nepieder, pārmaiņas. Runāju par to ar viņu nesen. It kā piekrīt, it kā jā. Saprotu, ka reāli jārīkojas man, jo pats viņš darbu, ko īstenībā darīt nemaz negrib, meklēt viņš netaisās. Bet kaut kas jādara, vismaz kaut ko jaunu iemācīsies, satiks jaunus cilvēkus, pamainīs sev ikdienu un vidi apkārt. Jo viss, ko viņš redz, ir dators (ok, tur viņš vingrinās un mācās savas lietas, bet tāpat), kaķis un es. Un  vēl mamma ar omi pa reizei. Kas tā par dzīvi?

Tā nu ir. Būs citādāk.

Domiņas no mammas kalendāra ”52 nedēļas labsajūtai”:

* Atceros padomu – paelpot ar labo nāsi. Aizspiežu kreiso, un rāmi velku gaisu. To dēvē par Saules elpošanu. Šādi gūst spēku un radošo enerģiju.

* Ziemas vakari ir kā radīti, lai smeltu spēku atmiņās. fotogrāfijās, jaunības dienu vēstulēs, piedzīvojumos. Tas ļauj atkal izplest spārnus.

* Svarīgi turēt taisnu muguru. brīdī, kad garastāvoklis apmet kūleni, iztaisnojos. Jūtu – dzīvesprieks atgriežas, pieaug pašapziņa, ticība saviem spēkiem.

* Kā gan varu īgņoties par mīļetāju dienu, vīpsnāt par sārtu sirsniņu jūru, ja tieku pārsteigta ar koši ziedošu puķpodiņu. Paldies tev, Valentīn!

* Nogaidi! Šādu zīmīti nolieku acu priekšā, pielīmējot pie datora. Ja nesasteidzu notikumus, bieži vien rodas jauns risinājums – labāks un vērtīgāks par ierasto.

* Negatīvā informācija iekarojot prātu daudz vieglāk nekā pozitīvā. Trenējos ar vērtīgiem tekstiem, labiem vārdiem un domām. Tas patiešām ir spēks!

* Pateiktais vārds spējot desmit sekundēs pacelties debesīs! Apraujos pusvārdā. Negribu piesārņot Visumu. Klusums ir vērtīgs.

* Radinos darīt skaistus savus rītus – eju gulēt pareizi. Prātā atritinu aizvadīto dienu – izvērtēju, kā mācēju to nodzīvot, kā piepildīt. Visas domas virzu uz izdošanos.

* Ir tās teiciens: noslaucīt savu ielas pusi. Ja izraisās strīds, necenšos vainot otru, arī attaisnot ne. Uzņemos atbildību vienīgi par savu daļu, jo tikai to spēju iespaidot.

* Pilsētniekam, esot laukos, pulksteni jāliek malā. Saule uzlec un noriet, atliek tikai dzīvot viducī. Vērot, just un baudīt.

* Prieks par otra veiksmi dara pasaulei zināmu: arī ar mani var notikt kaut kas tikpat labs. Priekā ir spēks.

* Neko nevajag taupīt īpašam gadījumam. Tas jau ir klāt, tieši šobrīd! Izbaudām mirkli, kas dots kā dāvana.

* Iespēja izvēlētiesir gandrīz vienīgais, kas mums patiesi pieder. Darīt vai ne, pieņemt vai noraidīt.

* Recepte stiprākai pašapziņai. Ņem fotogrāfiju, kurā sev patīc. Iedomājies, ka jūties kā tolaik. Skaties bildē kā spogulī. Attēla nospiedumu noguldi domās.

* Vēl mācos pirmajā klasē šādā gudrībā: atļauties darīt to, kas patīk, kas vajadzīgs tieši man. Un nejusties par to vainīgai.

* Aiz gara laika gribas uzēst? Nenašķējies, bet iemet krājkasītē santīmu! Tas saasina uzmanību. Jo vairāk naudiņas, jo labāka oma – liekie grami neuzkrājas.

* Doties pārgājienā ir vērtīgi ne vien tādēļ, ka izkustamies svaigā gaisā. Viss šķiet vienkāršāk, iztiekam ar mazāk ērtībām. Ieguvums – vieglāk tveram dzīvi.

Labi, man apnika. Bet nu domiņas labas, protams. Varbūt kaut kur pat nedaudz banālas, jo atklausītas, bet labāk biežāk atcerēties ko vērtīgu, kas spēj celt dzīves kvalitāti.

vispār šī diena bija ļoti… zīmīga? dīvaina, nedaudz mistiska varbūt. labi, visu dienu burtiski pavadīju salonā, līmējot zīmītes, kārtojot plauktus ar gultasveļas komplektiem un klājot gultu-modeli. bet kaut kā sajūta arī bija nedaudz citādāka nekā tas būtu parasti. stundas pārvērtās minūtēs, bet minūtes pārvērtās smiltīs, jo minūtēm te vairs nebija nekādas nozīmes. beigās es attapos pajautāt, cik vispār plkst., kad dizainere, kura pieaicināta pie salona jaunā interjera veidošanas, grasījās doties mājup. man atbildēja, pusdesmit. un tad es kaut kādā savādā veidā gluži kā no zemapziņas dziļumiem atcerējos (nekad nebiju iegaumējusi) to, ka man ir autobuss uz mājām 21:42. tad nu skrēju. lielveikala durvis bija ciet, jo strādā tikai līdz 21, bet tur grozījās apkopēja. vaicāju, kā var atvērt durvis, viņa apjukusi lūkojās uz manis, jo latviski nesaprata. tad nu es ņēmu talkā savas krievu valodas zināšanas un gluži kā dzimusi Maskavā nobēru krieviski. un viņa man krieviski atbildēja, un es sapratu, un es izkļuvu ārā un skrēju uz pieturu. un vai ziniet? sajūta bija neiedomājami laba – es varu runāt krieviski, tas man nesagādā problēmas, es saprotu krieviski, mums notika verbāla komunikācija. braucu mājās sēdēdama pašā autobusa priekšā, meditatīvi skatījos ainavā man tieši pretī un sapratu, ka tā ir nekas cits kā zīme. no augšas, apakšas, vienalga no kurienes. gan jau no kosmosa. bet zīme, lai man vieglāk saprast, cik laba sajūta ir pārvaldīt svešas valodas, sazināties ar cilvēkiem dažādās valodās, arī krieviski, cik tas dažkārt var būt izšķiroši. un ka tas patiesībā ir vienkārši. sasodīts, man tiešām patika! tas bija kā apēst šokolādes konfekti.

sirreāls, mistisks un ļoti skaists sapnis. vismaz izjūta ļoti. es pie rokas vai līdzās gāju puisim, kurš man vidusskolas laikā dikti patika. puisis sapnī bija garš un ļoti skaists, viņa brūnie mati burtiski mirdzēja un bija garumā kāds tiem bija raksturīgs vidusskolas periodā. mēs abi bijām baltā, precējušies vai grasījāmies precēties. iespējams, tas bija brīdis, kad mēs gājām pie altāra, baznīcas vai nebaznīcas. zem sirds es nesu bērnu, sapnī bija skaidrs, ka tā ir meitene, un es nespēju izšķirties starp diviem vārdiem manai meitai – Ofēlija vai Jasmīne. izjūta, kad mēs tā abi gājām līdzās viens otram, bija neizsakāmi laba. tāda kā neaptverama drošība un uzticamība vai kas tāds, vienkārši bija labi. kā mēs būtu pāri visām zemes nelaimēm un sīkajām problēmām, ka tas viss mūs neskar, mēs esam kaut kur augstāk, gluži kā pavisam citā pasaulē.

es parasti neatceros savus sapņus. vai atceros ļoti miglaini un saraustīti tā, ka īsti neko nevar saprast un drīz pēc pamošanās tos arī aizmirstu. bet tagad būs jau pusnakts.

Lai gan ārā bija skaisti, lai gan viss burvīgi norisinājās šajā saulainajā, žilbinošajā, bet patīkami remdenajā dienā, mani ārā nevilka. Es pavisam mierīga un priecīga pavadīju šo skaistumu iekštelpās, mūsu vienistabas dzīvoklī kopā ar kaķi un draugu, kuru arī nepavisam nekur nevilka, tikai datorspēles, seriāli, bildes un tamlīdzīgi. Tā var, ja ir balkons, uz kā iziet tādās dienās kā šī.

Man tas ir jāizdara. Man ir jāizlasa Dostojevskis. Nu, viena tā grāmata, ko iesāku. 149.lpp tikai (no 554). Šodien tikai 2 lpp izlasīju. Vispār jau interesanti. Ja es mirtu nost, nelasītu. Nekad nebiju lasīju Dostojevski, tad nu redz, kur iespēja izlasīt kaut ko no viņa.

Es gribu brīvprātīgo darbu. Tādu vislabāk pāris mēnešus ilgu. Pietiktu kaut ar vienu mēnesi, varbūt tā būtu pat labāk. Gribu iegrimt citā kultūrā un izbaudīt kaut nelielu eksotisku kokteili, iepazīstoties ar dažādu tautību cilvēkiem, runājoties un uzklausot viņus, sadarbojoties, un izjust dzīvi caur šo prizmu.