Tik ļoti sen neesmu šeit neko rakstījusi, ka pilnīgi jocīgi paliek, hehe.

Esmu nolēmusi šo blogu pārvērst no sērām, eksistenciālām gaudām uz diētiskām gaudām. Tā nu ir sanācis, ka jau kopš 17.novembra ievēroju Dikāna diētu. Svara krišanas/nekrišanas progresu līdz šim fiksēju pirmajā, kas pagadījās pa rokai – kladītē uz mana rakstāmgalda un vēl joprojām tur turpina iegult rindas ar cipariem. Sākums bija 68 kg. Tas ir pieņemts lielums, jo pirmajā dienā nepierakstīju ciparu, bet otrajā biju piemirsusi sīkumus – vēl jo vairāk tādēļ, ka sveroties un ieraugot tik baisu skaitli, centos atrunāties, ka noteikti ir mazāk. Visā visumā svari rādīja kaut kur nedaudz pāri 68, bet tur noteikti bija uzņemtais šķidrums + ēdiena smagums, jo tas bija jau dienas vidus, ja nemaldos.

Pēc šīm vairāk kā 2 nedēļām svari jau konstanti 4.dienu truli rāda 65.1 (un tad vēl pa vidam bija 100 gr. pieaugums, ja nemaldos – nav rakstītā stabiņa pa rokai). Jāsaka gan, ka pirms pāris dienām sasniegums bija 64,6, bet tad tam neloģiski nākamajā dienā sekoja straujš svara pieaugums līdz 65,1, tādēļ man ir ļoti skumji. Jo galu galā nopriecājos, ka tagad tikai sākas, viss būs lieliski, svars strauji zudīs un varēs ātrāk pāriet uz nostiprināšanas fāzi. Bet tagad ar šo stagnāciju nezinu vairs, ko darīt.

Vakar vispār bija šausmīga depresīva noskaņa par nekur neredzamo horizontu, un es netraucēti ļāvos cepumiem uz Emīla galda, kā arī zemesriekstiem (arī uz Emīla galda – jā, mana dzīve (diēta) nav viegla). Vēl arī uznāca vienkārši neeeenormāla kāre pēc šokolādes (mmmm, Kalev piena šokolāde ar cepumu gabaliņiem…….), bet tai, protams, neļāvos. Jo tas jau būtu vispār notraipīt savu sirdsapziņu līdz nelabumam, ja vēl es uzautu zābakus un dotos uz tuvāko veikalu, atrastu to plauktā (ja neatrastu, noteikti atrastu citu), aiznestu līdz kasei, samaksātu un aiznestu mājās (un to, kas pēc tam sekotu, man, protams, jums nav jāstāsta). Ceru tikai, ka mana vielmaiņa nav kaut kāda bremze un vakardienas panašķēšanās neatspoguļosies uz rītrīta svariem, jo šorīt svars nebija mainījies.

Tā kā šorīt darbā bija jāierodas nepieklājīgi agri un līdz ar to jāpavada šeit nepieklājīgi garas stundas, izdomāju iegooglēt ”Dikāna diēta atsauksmes” un sapratu, ka nekur neizprukšu. Turpmākos mēnešus (baisi izteikt vārdu ”mēnešus”) būs vien jāpavada virtuvē daudz laika, spodrinot savas pavārmākslas prasmes – dikāniskās pavārmākslas tieši. Jo to sauso, vārīto vistas gaļu un vēl pretīgāko liellopa gaļu (krāsnī, follijā ar dažām garšvielām, kas īsti neiesūcas – tas baudāmi tiešām nav), kā arī neskaitāmās vārītās olas sevī iedabūt iekšā vairs nespēju… Vajag kaut ko lielisku un dažādu, jāizmēģina pēc iespējas vairāk repešu! Un, protams, jātaisa saldie. Kaut vai nonstopā – tikai negrābstīties gar viegli pieejamajiem, veikalu plauktus pārbāztajiem, ar ogļhidrātiem un cukuriem piebāztajiem gatavajiem našķiem. Esmu nopirkusi dabisko saldinātāju bez ogļhidrātiem – salviju – un tas būs labs palīgs saldēdienu uzburšanā 🙂

Bet par to šokolādi runājot… – varbūt kaut kad es uztaisīšu ”šokolāde+proteīni” dienu, kad atļaušos veselu šokolādi, bet tajā dienā obligāti aiziešu kaut vai līdz Ķīnai, jo vismaz ar ļoooti garu pastaigu tā jākompensē būs (tātad tā noteikti nebūs darbadiena, kas man vienmēr diemžēl ir visai nekustīga). Bet ja svars man tomēr atsāks labi krist, iespējams, būšu rezultātu tik ļoti iedvesmota, ka par šokolādi jau būšu aizmirsusi 🙂

Žēl tikai, ka mana darbadiena ir tik sasodīti gara, ka nevaru atnākt mājās jau 18 un ķerties pie burvīgu vakariņu gatavošanas. Jo pārrodos mājās 21:30 un tad par gatavošanu nevar būt ne runas – ne spēka, ne iedvesmas, ne ēstgribas. Tādēļ būs vien jāiztiek ar nieka 15-16 dienām mēnesī, kad varēšu ķerties pie plīts, un ne visas to varēšu, jo dažkārt brīvdienas ir ļoti aizņemtas. Bet es centīšos! :))