nepiedienīgi daudz laika pagājis kopš pēdējā ieraksta. patiesībā jau nē. vienkārši cits mēnesis.

man ir jauns darbs, kas liek mācīties krievu valodu. saspiest to enerģijas kunkuli un virzīt tālāk pa manām enerģijas artērijām. lai atrisinās šī ieilgusī problēma, ko sauc par krievu valodas nezināšanu. lai zinu. citādāk nevaru tur strādāt.

beidzot pabeidzu adīt savus baltos cimdiņus, skaisti skaisti. izmazgāju un rīt tos izšūšu sīkām pērlītēm vietās, kur var uzreiz pateikt ”iesācēja”. bet nu gandarījums neliels ir. tikai patiku, ja varētu šādām lietām pieķerties tā kārtīgi un gandrīz vai uzreiz uzbliezt, nevis mocīt tās nedēļām un varbūt pat mēnešiem.

rīt uz prozas lasījumiem. jāiet uz to, uz ko tieku. jeb jāiet uz vienu no tiem, uz ko tieku. šovakar neaizgāju, arī programma neaizrāva.

runājot par jauno darbu, vēl grūti spriest. katrā ziņā, tas mani ”piemeklēja” negaidot un tā dēļ esmu atlikusi to domu par iekļaušanos sistēmā. nē, domu neesmu atlikusi, bet rīcību gan. vismaz pagaidām. vispār jau ar šo darbu nedaudz esmu iekļāvusies sistēmā. jeb pastūrējusi uz to pusi.

vispār gribētos izprintēt savu ”Day Zero” listi, nolikt priekšā un kādu nedēļu darīt vien to, kā pildīt punktus. nē, ne jau izmisīgi censties nedēļas laikā tos visus izpildīt, bet gan tā jauki pieslēgties tai, papildīt, šo to iesākt, šo to novest līdz galam. tas būtu burvīgi, jo mana zero liste ir tieši tik burvīga. 678 days left. hāāāāh, kāda sagadīšanās, cipari pēc kārtas.