šodien darbā bija tumšmatainā Ilona un man pat patika, ka viņa bija un viņa runāja. mūsu sarunu rezultātā man radušās šādas tādas atziņas. es sapratu, ka būt par pašnodarbināto ir vienkārši lieliski. esi boss sev, dari ko un kā vēlies, dari radošu darbu un mīli dzīvi. ja māki un ja veicas ar visu, pelni daudz un izvairies no nodokļu nomaksas, ja vien vēlies.

tā ka doma par savu šūšanas vai jebkādu salonu nav nemaz tik slikta.

bet man ir pretreakcija pret apgūto un pabeigto profesiju. nu, nejūtos es kā interjera dizaineris līdz pašām saknēm, līdz pašam galam, vēl joprojām jūtu, ka meklēju to savu īsto un vienīgo nišu.. jeb – kā nopelnīt ar to, kas patiesi aizrauj un jūsmina.

vēl arī šodien pārspriedām to, ka cilvēki šādu darba prieku, kas nes arī naudu, kaut kādu privāto biznesu neņem par pilnu. ja tu neesi kādā rāmīti, kā piemēram, ”pasniedzējs”, ”pārdevējs”, ”bankas darbinieks”, tad skatās uz tevis kā uz nabadziņu, pat ja sanāk vidēji pelnīt brangāk par jau nosauktajiem rāmīšiem.

darbā šodien nedzērām tēju kā parasti, šodien mēs dzērām upeņu balzamu.

Sabīne šodien pateica, ka man uz sejas rakstīts, ka neesmu lezbiete. cik mīļi. bet vispār šovakar, kad pēc darba manu mantu atdošanas sakarā notika mūsu nelielā satikšanās, abas izlēmām nedoties uz Amanda Palmer koncertu šajā rudenī ar stopiem uz Berlīni, jo tas būtu nāvīgi. izvēlējāmies nenāvnieciskāku variantu – lai sevi iepriecinātu, stoposim uz Viļņu, gan jau arī tur būs, ko darīt. un gan jau konkrētā dziedošā sieviete atgriezīsies Eiropā ar vēl kādu koncertu siltākā gadalaikā.

jāuzsāk pa nopietno jauna darba meklējumi, mērķis ir izdarīt to oktobra mēnesī.