es dzīvoju daudzdzīvokļu māju rajonā. kopš jūlija sākuma, kad izvācos no kopmītnēm, jo oficiāli beidzu savu četrus gadus ilgo, godpilno studentes dzīvi. ar drēbju, katlu maisiem, grāmatu, nieku kalniem, ar rakstāmgaldu un plauktu, izjauktus pa daļām, ar lilliju vāzi rokās un GPSR degungalā es sēdēju brāļa ķiršsarkanajā golfiņā, kad viņš mani veda uz citām sienām. tā nu es tur ierados – ar jandāliņu un dzeltenu degunu no lilliju putekšņiem.
nekad man te nav paticis. augstās, drūmās celtnes ar savu vienmuļo ģeometriju, mazie, saspiestie dzīvokļi, pārtikas veikali un pieturas, veca krievu pensionāre kaimiņos, kura runā tik ātri, ka neko nesaprotu, daži nelaimīgi koki un neviena parka. bet kādā rudens dienā, kad devāmies uz Jelgavas šoseju, lai stopētu ciemos pie mana brāļa, es piedzīvoju klikšķi. lai sasniegtu mērķi ātrāk, mēs nogriezāmies uz ielas, kur nekad vēl nebijām gājuši. un iekāpām pasakā. PSRS vareniem arhitektūras sasniegumi šeit rindojās tikai gar vienu ceļa malu, otrā pusē pletās kas zaļš un dzīvīgs, turklāt tik tālu, ka nevarēja ieraudzīt aiz tā nevienu ēku. ejot tālāk, mēs satikām arvien vairāk kokus, kas visi dižojās ar rudens zeltīto rotu. dzeltenās lapas bija jau daudz kur sabirušas, mirdzēja vēl pēdējā brīnišķīgā rudens saule un viss izskatījās pasakaini. es sajutos kā pavisam citā vietā, pat ne Rīgā. nespēju noticēt, ka šis ir tas pats rajons, kur biju jau nodzīvojusi pāris mēnešus. (jāpiebilst, ka stopēšanā veicās labi un mēs pavadījām lieliskas brīvdienas.)
tā ka redz, kā. vismazāk gaidot, vislielāko pārsteigumu spēj sagādāt vismazākās lietas. un paskatīties uz lietām (un vietām) citādāk. tas bija kā Ziepniekkalns gribētu man pateikt: ”Tev nav taisnība, redz, kāds vēl es varu būt, Tu nevarēji ne iedomāties.”