mans kategorisms ir dažkārt ir tik kaitinošs man pašai. tas, ka redzu kategorijās melns un balts. bet nu ir taču cilvēki, kas ar desmito piegājienu beidzot spēj kārtīgi nokaitināt un tad neatliek nekas cits kā ieslēgt kategorisma mašīnu. un tagad es jūtos kā būtu tikko izslēgusi kādu no savas dzīves. kādu, kas senāk mēdza būt labs draugs, bet uz kuru paļauties – tas ir absolūts zero.

vispār jau smagi.

pēc tam sapratu, ka tajā vakarā, kad rakstīju ierakstu par to, ka pēc darbadienas nav, ko mājās vienai darīt, mierīgi varēju nodoties SPA procesiem savā vannasistabā ;D tikai neesmu pieradusi pie tādām darbībām, mans dzīvesbiedrs gan vairāk tam nododas, hah.

ir atvaļinājums, es atrodos šajā brīdī Rīgas dzīvoklī, bet tāpat jūtos labi. pie tā gan jau vainīga vakardiena, kas bija līdz šim labākā manā atvaļinājumā. modos agri, plkst.06:40, autobusā uz Rīgu sastapu ļoti sen nesastapto mūzikas skolas klasesbiedreni Vitu, bija ļoti jauki parunāties, sasmelties kaut kādu mistiku foršu cilvēku satikšanas enerģiju. nedaudz vēlāk sasmēlos vēl vairāk enerģijas, kopā ar K un mūsu velosipēdiem braucoties uz Mežapaku, Ķīšezeru. gandarījums par paveikto ceļu un nomierinošais ūdens spēks, tur bija ļoti apburoši. diena bija ārkārtīgi saulaina, pat karsta, un mēs, iebridušas ezera ūdenī, sākām šļakstīties kā mazas meitenes, un beigās ielēcām ar visām drēbēm iekšā. fantastiska sajūta :))) starp citiem bērniem ūdenī jutāmies tiešām kā desmitgadnieces, hehe. vēl pirms tam pašūpoties tikām. un Mežaparks pati par sevi ir ļoti skaista vieta, man nekas nebūtu pret dzīvošanu tur. mājas, mājiņas, zaļums visapkārt, koku alejas, mierīgums.
atpakaļbraucot, sanāca liela mīšanās uz Akmens tilta, tāds nepatīkams slīpums, un es tā kārtīgi nokusu, mājās pārbaucu, nu, tāda gandrīz beigta, heh.
tas bija varenjauks velopiedzīvojums un plānā vēl citi :)))

man steidzami ir jāatrod liela kaislība, kam nodoties. jo tas nav normāli – atnākt mājās, viss vakars man vienai pašai, vismaz 3-4 h, bet nezinu, ko ar tām iesākt. nav, nav tas normāli. kad beidzot sākšu dzīvot? arvien vairāk pieķeru sevi pie tā, ka nedzīvoju ar baudu un aizrautību, neko nedaru tā. viss, ko daru, ir pliekans.

saprotot, ka riebjas šis bezcerīgais, bezmērķīgais stāvoklis. nekā nenotiekošais stāvoklis. tas, ka pat atvaļinājums nav saplānots, lai gan tūlīt, tūlīt sāksies. atrodot Latvijas karti un redzot, ka nekur tālāk par tās robežām šovasar mani ceļi nekur arī neaizvedīs.
un cilvēks blakus arī nepalīdz. vienīgi noslaukot asaras, noskūpstot un pasakot, ka viss būs labi. bet ne ar savu klātbūtni tālos ceļos. jo tas ir mans sapnis, nevis viņa, nevis mūsu. jo laikam jau tad savu ”otro pusīti” vajadzēja meklēt stopēšanas domubiedru grupā, hah.
un grūti saprast, ko šajā gadījumā darīt. bet palika nedaudz labāk, jo vismaz daži ceļi pa LV izplānoti.

stāsts nav tikai par traku ceļojumu iztrūkumiem manā organismā. par visu mani. ar bezmērķīgumu, ko pieminēju ieraksta sākumā, domāju to, kā jūtos šajā savā dzīves periodā. nesen izlasīju par divdesmitgadnieku krīzi un sapratu, ka tieši tā mani ir piemeklējusi. un jau kopš kādiem 17 gadiem, hah. nu, nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, nu nezinu! senāk, daudz, daudz senāk dažbrīd es mēdzu domāt, ka esmu vispār baigi talantīgā un foršā, varētu daudz ko pasākt. šobrīd šīs daudzšķautņainās vēlmes un intereses ir mani aizvedušas nekurienē – nevienu jomu, kas mani interesē, es nepārzinu labi, tikai tā viduvēji. un tāda beigās es sanāku – viduvējība. un neprotu izvēlēties, kuru jomu es gribētu pārzināt labi, ļoti labi. pat to, kuru esmu izstudējusi, nejūtu kā savu kaislību.
vēl es šodien izlasīju šo rakstu (http://www.mammamuntetiem.lv/articles/25102/profesore-latviesi-savos-bernos-izkopj-bailes-kaunu-vainas-sajutu-un-bezierunu-paklausibu/) un sapratu, ka tur ir runa par mani. nepatīkami.

vienmēr atcerēšos to kāda man sacīto – uzņemies atbildību pati par savu dzīvi, nevaino savas dzīves krāsainuma iztrūkumā vai pelēkuma bagātumā nevienu citu, tikai pati sevi vien. vienīgi tu esi tā, kura veido savu dzīvi un savu likteni.

esmu pamanījusi, ka man piemīt kāda sev traucējoša iezīme. nepatīkami citiem atteikt. bet laikam jau ne vienmēr. īpaši to esmu pamanījusi pēdējā laikā, strādājot pēdējā darba vietā. nepatīkami, kad man kolēģe zvana (lai kāda viņa arī nebūtu) un jautā, vai var samainīt dienas, bet es jau kaut ko esmu ieplānojusi un nevaru iedot cerētās brīvdienas. domājot par to, no sākuma likās, ka varbūt ir tā lieta, ka man gribās otram palīdzēt, nepatīk tas, ka nevaru izpalīdzēt.  bet diez vai, tik lieliska es diemžēl neesmu. visdrīzāk tās ir bailes otra cilvēka acīs palikt sliktās lomā, tas, ka cilvēks padomās, kāda es ļauna un slikta, ka man žēl vai tamlīdzīgi. jo vienmēr paliek slikta sajūta manī pēc atteikuma izteikšanas. bet ja sanāk izpalīdzēt, jūtos uzreiz pacilāta un priecīga. pēc tam gan dažkārt ir tā, ka upurējos pati, jo nākas mainīt plānus vai neapmeklēt kādu jauku pasākumu tādēļ, bet, nu, re, kādu varoņdarbu esmu paveikusi, otrs cilvēks nav palicis neapmierināts ar mani. sviests, ne…?

jā, nav viegli. samezglojumu pilna es. visa dzīve priekšā, lai izšķetinātu, nez, vai paspēšu?

dīvaini gan izrīkojas zemapziņa, iesaistot manos sapņos tā saucamo veco ”vidusskolas mīlu”. lielāka varbūtība, ka zemapziņas jaunkundze ar to domājusi nevis konkrēto cilvēku, bet gan pieminējusi to kā zīmi KAUT KAM. tikai tagad gan, Edīt, sēdi un domā, kas gan šis ir par simbolu. jo domāt jau gribas par attiecīgo cilvēku, nevis mistiskām  varbūtībām. un tas ir galīgi nelāgi. par vecām sejām domāt nav diez ko patīkami, kur nu vēl tik vecām un bezjēdzīgām.

un es parasti sapņus neatceros. tādēļ vēl jo dīvaināk. un spilgti. īpaši jau tas vecais miega mistrojums. un īpaši jau fakts, ka no zila gaisa nokrīt šis cilvēks, par kuru es savā ikdienā neesmu iedomājusies ne mirkli.