prātā rosās un ķer pēdējā laikā kāds mazliet bārdaina un briļļaina rakstnieka izteikums vienā no Prozas lasījumu pasākumiem (vienīgā, kurā pabiju) – kaut kas par to, ka, kopš kļuvis par rakstnieku, viņš ir nomainījis darbu 9 reizes. nu, vai 11. konkrētu skaitu neatceros, bet skaitlis bija iespaidīgs, jo raksta tikai apmēram gadus četrus.

es dzīvoju daudzdzīvokļu māju rajonā. kopš jūlija sākuma, kad izvācos no kopmītnēm, jo oficiāli beidzu savu četrus gadus ilgo, godpilno studentes dzīvi. ar drēbju, katlu maisiem, grāmatu, nieku kalniem, ar rakstāmgaldu un plauktu, izjauktus pa daļām, ar lilliju vāzi rokās un GPSR degungalā es sēdēju brāļa ķiršsarkanajā golfiņā, kad viņš mani veda uz citām sienām. tā nu es tur ierados – ar jandāliņu un dzeltenu degunu no lilliju putekšņiem.
nekad man te nav paticis. augstās, drūmās celtnes ar savu vienmuļo ģeometriju, mazie, saspiestie dzīvokļi, pārtikas veikali un pieturas, veca krievu pensionāre kaimiņos, kura runā tik ātri, ka neko nesaprotu, daži nelaimīgi koki un neviena parka. bet kādā rudens dienā, kad devāmies uz Jelgavas šoseju, lai stopētu ciemos pie mana brāļa, es piedzīvoju klikšķi. lai sasniegtu mērķi ātrāk, mēs nogriezāmies uz ielas, kur nekad vēl nebijām gājuši. un iekāpām pasakā. PSRS vareniem arhitektūras sasniegumi šeit rindojās tikai gar vienu ceļa malu, otrā pusē pletās kas zaļš un dzīvīgs, turklāt tik tālu, ka nevarēja ieraudzīt aiz tā nevienu ēku. ejot tālāk, mēs satikām arvien vairāk kokus, kas visi dižojās ar rudens zeltīto rotu. dzeltenās lapas bija jau daudz kur sabirušas, mirdzēja vēl pēdējā brīnišķīgā rudens saule un viss izskatījās pasakaini. es sajutos kā pavisam citā vietā, pat ne Rīgā. nespēju noticēt, ka šis ir tas pats rajons, kur biju jau nodzīvojusi pāris mēnešus. (jāpiebilst, ka stopēšanā veicās labi un mēs pavadījām lieliskas brīvdienas.)
tā ka redz, kā. vismazāk gaidot, vislielāko pārsteigumu spēj sagādāt vismazākās lietas. un paskatīties uz lietām (un vietām) citādāk. tas bija kā Ziepniekkalns gribētu man pateikt: ”Tev nav taisnība, redz, kāds vēl es varu būt, Tu nevarēji ne iedomāties.”

neviena dēļ nav vērts izlikties. pat ne tuvu. pat ne nedaudz pastumt sevi tam otram līdzīgākā virzienā, lai pēc tam, kad viss būs draudzīgāk un siltāk, varētu pamazām, pa vienai kārtiņai vien, atklāties. kas tie vispār par murgiem. neviena dēļ nav vērts izlikties. ja gribēšu nēsāt skaistas kleitas un skaistu meikapu ikdienā, tad tā arī darīšu! (stāsts, protams, nav par to vien. bet lai šīs lietas simbolizē arī visu pārējo.)

man ir daudz ar sevi jāstrādā. jāmaina dikti daudz kas savā galvā un vispār domā ”par savu galvu”. tā ir nepieciešamība. ja vien šo sajūtu nedzītu ikdiena, kas piepildīta ar visādiem ”jāizdara”, arī tīri jaukiem ”jādara”, bet tie ir un paliek darīšanas plauktiņš. un tad laiks padomāt par savu saturu un sevi kā saturu, par sevi kā domu un tās spēku, paliek kaut kur nekur.

vispār jau par to ”daudz ar sevi jāstrādā” man būtu jādomā nevis kā par darbu, bet kā par ēšanu, baudīšanu – saprotama, vienkārša, bet priekpilna darbība, kas sokas viegli, nesagādā nekādas grūtības. vispār par dzīvi jādomā kā par procesu, kam nepiemīt grūtības utml. par daudz cilvēku galvās iecementēts ”grūtā dzīve” un tad nu arī tā tāda top.

runājot par darbu – es ar krieviem runāt vairs nebaidos, drīzāk viņiem būtu jābaidās mani nesaprast, hehehe. un esmu pamanījusi – kad bailes pazūd, enerģija atbrīvojas un viss notiek. viss tas labākais.

atceros, ka tieši pirms gada no K uzzināju par nu laikam jau visiem zināmo Agnesi, kas rīko seminārus par attiecīgām tēmām utt. jā, un K man arī iedeva seminārus, un tie manu gatavošanos skatei padarīja pat ļoti interesantu. nedaudz kaut kā nepatīk, ka nu ir kaut kādi visādi video semināri un pat grāmata iznākusi, intervijas. tā publicitāte man nekad nav patikusi. uzreiz liek kaut kā apšaubīt konkrēto cilvēku, viņa nodomus. slava, popuaritāte bieži šķiet nevajadzīgs faktors. bet grūti spriest, varbūt šajā gadījumā ir citādāk..

nepiedienīgi daudz laika pagājis kopš pēdējā ieraksta. patiesībā jau nē. vienkārši cits mēnesis.

man ir jauns darbs, kas liek mācīties krievu valodu. saspiest to enerģijas kunkuli un virzīt tālāk pa manām enerģijas artērijām. lai atrisinās šī ieilgusī problēma, ko sauc par krievu valodas nezināšanu. lai zinu. citādāk nevaru tur strādāt.

beidzot pabeidzu adīt savus baltos cimdiņus, skaisti skaisti. izmazgāju un rīt tos izšūšu sīkām pērlītēm vietās, kur var uzreiz pateikt ”iesācēja”. bet nu gandarījums neliels ir. tikai patiku, ja varētu šādām lietām pieķerties tā kārtīgi un gandrīz vai uzreiz uzbliezt, nevis mocīt tās nedēļām un varbūt pat mēnešiem.

rīt uz prozas lasījumiem. jāiet uz to, uz ko tieku. jeb jāiet uz vienu no tiem, uz ko tieku. šovakar neaizgāju, arī programma neaizrāva.

runājot par jauno darbu, vēl grūti spriest. katrā ziņā, tas mani ”piemeklēja” negaidot un tā dēļ esmu atlikusi to domu par iekļaušanos sistēmā. nē, domu neesmu atlikusi, bet rīcību gan. vismaz pagaidām. vispār jau ar šo darbu nedaudz esmu iekļāvusies sistēmā. jeb pastūrējusi uz to pusi.

vispār gribētos izprintēt savu ”Day Zero” listi, nolikt priekšā un kādu nedēļu darīt vien to, kā pildīt punktus. nē, ne jau izmisīgi censties nedēļas laikā tos visus izpildīt, bet gan tā jauki pieslēgties tai, papildīt, šo to iesākt, šo to novest līdz galam. tas būtu burvīgi, jo mana zero liste ir tieši tik burvīga. 678 days left. hāāāāh, kāda sagadīšanās, cipari pēc kārtas.