Mazi saules uzplaiksnījumi apziņā līdz ar saules uzplaiksnījumiem pie debesīm un kūpošo asfaltu zem kājām. Ir labi. Beidzot. Pavasara drūmais cements galvā sakausēts, laikam jau tādēļ, ka ir vasara, kas visus asfaltus padara mīkstus un cementus nestabilus. Un mums ir labi. Ar vārdiem negribās neko sabojāt, tādēļ labāk paklusēt. Un pasmaidīt.

Pamatīgas. Skatījāmies pēc ilgiem laikiem vienu tizlu šovu, tur bij čalis ar profesiju stjuarts un saku: ”Es varētu būt stjuarte, jā, laba doma.” Sviests ar mani. Neesmu vairs vecumā, kad mētāties ar idejām ”kas es varētu būt”, esmu vecumā, kad man reāli kaut kam jau jābūt un jādara kaut kas jēdzīgs, jābīda karjera tā teikt. Bet ne sūda. Kas vēl par karjeru!… Vēl joprojām jūtos kā idiote, kas klīst kā akla vista pa būri. Gribētos sevi tā kārtīgi nolamāt un vienkārši sasist. Daudz, daudz fiziska un garīga vardarbība, varbūt tad beidzot kaut kas pielēktu… Nesaprotu, kur es tāda radusies. Stulbene. Reāli mana tagadējā ”profesija” ir pārdevēja – tas, ko reāli daru. Smieties gribās. Izmācījos universitātē, lai bezmērķīgi sēdētu salonā un gaidītu faking krievus un varbūt arī kādu latvieti, kas gribēs pakonsultēties par preci. Skolas laikā nemūžam neiedomājos, ka savos tagadējos gados būšu tur, kur esmu tagad. Nekur. Un darbs galu galā diezgan ļoti ir tas, kas cilvēku veido, jo tajā tiek pavadīts krietni daudz laika.

Bet ir vēl kāda problēma. Labi, es varu sevi lamāt par to, ka savu laiku aizvadu, nevis bīdot un slīpējot karjeru, bet gan vienkārši pūstot. Bet lieta ir tāda, ka man ir trauma. Laikam jau dziļi psiholoģiska, un es vienkārši nespēju noticēt sev, ka varētu būt tā, kas man diplomā ierakstīts. Jā, varu apzināties to, ka tas, ko es daru/nedaru ir tīrais stulbums, bet tajā pašā laikā es neiešu mācīties to, ko universitātes laikā nepaspēju, uzlabot savu kvalifikāciju, lai mēģinātu dabūt attiecīgu darbu (ar savām pašreizējām, turklāt nedaudz pabalējušajām zināšanām nemaz nemēģināšu kaut kur pieteikt sevi uz vakanci). Bet it kā jau varētu mēģināt… Tā it kā spēlējoties… Varētu sev iestātīt, ka tas viss ir spēle un nav pa nopietnam, ka tas neko nenozīmē. Varētu sev iestātīt, ka ”ok, pamēģināsim, paspēlēsimies ar attiecīgajām datorprogrammām, mēģināsim uztaisīt to un to, ja nu iepatīkas?” Galu galā varbūt tiešām man nenormāli iepatīkas un es sagribu atjaunot savas apgūtās profesijas statusu. Tad es varētu izsūtīt pieteikumu uz vismaz 10 vietām un ja mani nekur neņem, mest plinti krūmos ar mierīgu sirdi. Un laiks arī nebūs veltīgi izniekots, jo būšu pakustinājusi savas pelēkās šūniņas. Bet ja kaut kur pieņem un man neveicas tā lieta, tad arī būtu atguvusi dvēseles mieru un varēšu domāt, ko citu varu iesākt ar savu dzīvi. Jo reāli te ir neizmantots potenciāls, kas man neliek mieru itin nemaz…

Darbā nācies arī parunāties ar dizainerēm, loģiski. Viena, piemēram, stāstīja, ka izmācījusies interjera dizaineru kursus un uzreiz pēc tam sākusi piedāvāt savus pakalpojumus draugiem un draugu draugiem, līdz ar to viņa kādu gadu (ja pareizi atceros) patstāvīgi un melnās miesās darījusi attiecīgo lietu (bet nu tur nevarējis daudz nopelnīt, lai gan atelpas nemaz neesot bijis, tādēļ nācās mest pie malas būšanu par pašnodarbinātu interjeristi, un pārgājusi uz aizkaru dizainēšanu salonā). Šeit, lūk, redzams cilvēks ar mērķi. Viņa izmācījās interjera dizainu, jo gribēja un ļoti ticēja sev, ka pēc tam grib to pilntiesīgi darīt. Un arī darīja, ne mirkli nešauboties. No šādiem cilvēkiem būtu jāņem piemērs. Iebakstiet to, lūdzu, kāds manā apziņā un zemapziņā.