man ir daudz ar sevi jāstrādā. jāmaina dikti daudz kas savā galvā un vispār domā ”par savu galvu”. tā ir nepieciešamība. ja vien šo sajūtu nedzītu ikdiena, kas piepildīta ar visādiem ”jāizdara”, arī tīri jaukiem ”jādara”, bet tie ir un paliek darīšanas plauktiņš. un tad laiks padomāt par savu saturu un sevi kā saturu, par sevi kā domu un tās spēku, paliek kaut kur nekur.

vispār jau par to ”daudz ar sevi jāstrādā” man būtu jādomā nevis kā par darbu, bet kā par ēšanu, baudīšanu – saprotama, vienkārša, bet priekpilna darbība, kas sokas viegli, nesagādā nekādas grūtības. vispār par dzīvi jādomā kā par procesu, kam nepiemīt grūtības utml. par daudz cilvēku galvās iecementēts ”grūtā dzīve” un tad nu arī tā tāda top.

runājot par darbu – es ar krieviem runāt vairs nebaidos, drīzāk viņiem būtu jābaidās mani nesaprast, hehehe. un esmu pamanījusi – kad bailes pazūd, enerģija atbrīvojas un viss notiek. viss tas labākais.

atceros, ka tieši pirms gada no K uzzināju par nu laikam jau visiem zināmo Agnesi, kas rīko seminārus par attiecīgām tēmām utt. jā, un K man arī iedeva seminārus, un tie manu gatavošanos skatei padarīja pat ļoti interesantu. nedaudz kaut kā nepatīk, ka nu ir kaut kādi visādi video semināri un pat grāmata iznākusi, intervijas. tā publicitāte man nekad nav patikusi. uzreiz liek kaut kā apšaubīt konkrēto cilvēku, viņa nodomus. slava, popuaritāte bieži šķiet nevajadzīgs faktors. bet grūti spriest, varbūt šajā gadījumā ir citādāk..