Ir cilvēki, kuriem zvanīt dzimšanas dienā ir neapdomīgi. Zvanot šiem cilvēkiem šādā dienā, es jūtos vainīga par to, ka piezvanīju un šādi apsveicu, gandrīz vai par to, ka viņi vispār ir piedzimuši. Protams, es runāju par vienu cilvēku. Par kādu jūtelīgu zivtiņu. Un par sestdienu.

Bet sestdiena bija arī diezgan satriecoša diena, drīzāk jau vakars. Nedaudz paceļojām erotiskajā pasaulē – festivālā Erots. Jauni iespaidi un emocijas pavisam noteikti manā kontā. Man patika, pat ļoti. Un ne jau saturs visvairāk, bet pats fakts par jauna veida pasākumu, jaunu vidi, cilvēkiem, kaut kas iepriekš nekad nepiedzīvots. Vairāk ko tādu, jo dikti uzlādē. Vairāk jaunas vēsmas, lai dzīve nesastāvas un nesasmird. Burvīgs novēlējums (iekš klab.lv esmu uzcepusi daudz plašāku un interesantāku pasākuma aprakstu).

Bet tagad par ko citu.
Viss, ko es gribu darīt, ir būt divatā ar sevi un… rakstīt. Neskaitīt ne dienas, ne naktis, ne apēstos/neapēstos kumosus, izdzertās tējas krūzes un negulētās stundas… Rakstīt.
Uz to mani uzvedinājusi par jaunam, par jaunam kaut tikai viena uzmācīga darbība – neeju gulēt, bet ierakstu googles meklētājā ”Inga Gaile” un lasu un klausos intervijas ar viņu.
Bet to jau man gribās darīt visu mūžu. Tikai tā stulbā doma – bet ko es ēdīšu? Man taču nebūs darba, man taču nebūs naudas, un ik pa laikam jau arī tomēr vēlēšos iziet no sava bunkura un lietot e-talonu, lai aizietu satikt kādu draugu un notērēt kādu latiņu ar viņu kopā. Nejauka doma. Varbūt vajag apsvērt prāta atslēgšanu no horizonta.
Un vispār jau tas būtu revolucionāri. Jo negribētu es tagad iet prom no darba, lai nodotos rakstīšanai. Laikam jau jānāk tam īstajam mirklim…
Un tikko atcerējos, ka man tomēr DayZero listē ierakstīts ir šis tas saistībā ar rakstīšanu. Termiņš 2014.gada oktobris. Tātad uzrakstīšu. Jo tur, tajā listē, daļa ir punkti, kurus mainīt es negribu un nevaru. Un tas ir viens no tiem.

Emīls teica, ka man jāiemācās būt vairāk kucei un pastāvēt uz savu patiesību. Vispār jau es pastāvēju, tikai pārāk vēlu iedomājos, ka man ir lielākas tiesības pateikt ”nē” nekā izskatās. Katrā ziņā esmu dusmīga un sarūgtināta un netaisos vairs pret šo cilvēku izturēties silti un draudzīgi. Manu pretimnākšanu viņa vairs nesagaidīs. Viss, ko varu pateikt – neveicas ar tiešajām kolēģēm. Jā, esmu ļoti mierīga, draudzīga un profesionāla, bet, kad mani nokaitina, kļūstu par niknāko pūķi. Priecājies, pūķis ir dzimis! Tagad jebkāda cieņa pret šo personu man ir zudusi.
Un tā nu, nebaidīšos teikt, šīs stulbās govs dēļ nenokļūšu tur, kur vēlos nokļūt jau labu laiku – LMA karnevālā. Gaidīsim nākamo gadu, vai nav tizlums? Protams, ir.

Ja man jārunā par savu darbu, tad jāsaka, ka mani tas pagaidām apmierina un neredzu iemeslu mainīt. Atceros sākumu, bija grūti. Visas tās bailes no kontaktēšanās ar krievvalodīgajiem klientiem, visa tā stīvā iejušanās kolektīvā… Bet tagad ir daudz maz ok. Labi, ja jāsadzīvo ar šo 11 gadus vecāko, bet 11 gadus stulbāko kolēģi, tas nekas. Bet ceru uz pārmaiņām. Ticu, ka priekšnieki ir spējīgi atrast beidzot kādu normālu cilvēku, kas domātu ar galvu un spētu sadzīvot ne tikai ar mani, bet arī ar pārējiem darbiniekiem. Īstenībā, ja viņi būtu nedaudz vairāk domājoši, pajautātu arī manu viedokli. Jo viedoklis man ir. Man būtu viņiem, ko ieteikt, patiešām.

mana šausmīgā kļūda ir tā, ka dāvanas rūpēju baigi vēlu. nav laika pārdomāt, izdomāt visu un tā. vienīgā, ko sarūpēju pat ļoti par agru, tā arī stāv neuzdāvināta. gaida piemērotu brīdi nokļūt beidzot pie adresātiem. stulbuma būšana.

un tagad man vajag dāvanu, par ko man doma bija jau sen (ko tieši), bet nav iespēja tieši tagad tikt pie kā tāda. tādēļ jūtos tizli. šķiet, ka būs jāsagādā šis tas ne tik foršs un jādāvina vēlāk.. jo tomēr gribās izpildīt šo mana zero listes punktu. gadu atpakaļ ierakstīts tas stāv, muļķīgi būtu nomainīt to pēkšņi pret ko citu.

meow.

Tuvojas Valentīndiena (ko es pavadīšu vecāku mājās ar kaķi) un tad nu būtu ļoti skaisti pieminēt manas un mana vīrieša attiecības.
Nu, tas, ko varu teikt, ir tas, ka mēs klaji demonstrējam visiem saviem ciemiņiem to, ka kopdzīve ir kaut kas neforšs, ka nekādā gadījumā nevajag uzsākt kopdzīvi, ja vēlaties saglabāt skaistas, romantiskas, mīlošas attiecības. Jo mēs citu klātbūtnē nepavisam neuzvedamies kā pirms gada un vairāk, kā šaušalīgi iemīlējušies putniņi, kuri nespēj atrauties viens no otra. Mēs pat strīdamies un rūcam viens uz otru. Bet nu tas, ka mani dažkārt spēj nokaitināt viņa uzvedība, ir vairāk kā skaidrs. Nokaitināt un skumdināt. Un ja vēl es sāku domāt par to, kā tā vietā viņš varētu uzvesties, būt mīļš un burvīgs, tad paliek pavisam skumji. Nepatīk, ka viņš mani ignorē, bet tajā pašā laikā aizraujas ar citām meitenēm (saprotu jau, ka tās ir tikai draudzenes, bet neapzināta konkurence vienmēr pastāv pat starp labākajām draudzenēm). Dažkārt mēdzu apdomāt, ka tas varbūt notiek tādēļ, ka ikdienā jau viņš redz tikai mani, bet tad nu ir šīs īpašās reizes, kad tiek beidzot parunāties ar citām sievietēm. Bet tas nav viss. Mani ļoti kaitina un skumdina ne tikai ignore, bet arī kaut kādi tizli ”laulātā pāra, kur viens otru ienīst” joki – apmēram tādā stilā.
Cenšos sevi pierunāt, ka varbūt jāizturas mierīgi, jāignorē man arī viss un jācenšas šādās reizēs par spīti visam justies labi un pozitīvi. Bet… kaut kā nesanāk. Esmu pārjūtīga un melanholiska un šajās ķīmiskajās reakcijās, kas notiek manā organismā, es nespēju neko īsti darīt, lai gan ārkārtīgi gribētos.
Protams, pēc pēdējās reizes es pastāstīju, kas mani tik ļoti nomāc, viņš atvainojās un solīja laboties. Bet vai atcerēsies mūsu sarunu? Kopš pirmdienas es esmu šeit, bet viņš laiku pavada pie vecākiem, un ir dikti mīļš pret mani sarunās. Pastiprināti mīļš atkal kļuva svētdienas pievakarē pēc mūsu sarunas. Gribu, lai tā ir visu laiku, ne tikai, kad esam divatā… Pa kalniem un lejām, sasodīts. Man vajag kalnus tagad tikai, lejas ir pietiekami noriebušas.

Nu re, pasūdzējos par dziļi personiskām darīšanām publiskā blogā (un galīgi neaugstvērtīgā literārā manierē un valodā). Tagad to izlasīs kaut kādi random cilvēki vai neizlasīs vispār neviens un no tā nekas nemainīsies.

šogad jādara Tassss… un šis vārds nenozīmē seksu vai tamlīdzīgi, kā parasti šīs lietas mēdz apzīmēt žurnālos ar mērķauditoriju agras pubertātes mocīti tīņi. ar to man problēmu nav, hah.

kaut kam kaut kas jānosūta un jādodas uz konsultāciju, lai dzirdētu galējo spriedumu. iespējams, nekam nederu. ja tā, nu nekas, gan jau tikšu pāri. bet derēt gribās jau vienmēr. jo es to daru, jo ļoti gribās, līdz ar to gribās būt arī gribētai.

pēc kāda laika gan jau sūdzēšos sev, ka neko nesaprotu no šī miglainā ieraksta.

pavasaris neatgriezeniski ir nonācis manā organismā pavisam nopietni. kā mazas, krāsainas ripiņas ar sīciņu grāvīti pa vidu. šorīt, ejot uz darbu, pat samazināju gaitu, ievelkot savā galvā maigi saulaino laiku un putnu sparīgās čivas. un tas nekas, ka temperatūra nedaudz par vēsu, saule vēl nedaudz par blāvu un tie dziedātāji zaros un pažobelēs tikai mazie spārnotie ziemotāji (un ka ejot paslīdēju un nokritu, bet piezemējos pati par sevi pasmejoties un bez sāpītes). bet rīts šodien tik gaišs atnāca, ka aumaļām vien prieks ieplūda pa visām maliņām.

par to, ka pavasaris ir klāt, ja ne meteroloģiski, tad manu sajūtu un izjūtu līmenī tik ļoti gan, liecina tas, ka beidzot jūtu atgriežamies enerģiju dzīslas un locekļos. es gribu iet, skriet, darīt, priecāties un arī beidzot pavisam noteikti satikt visus, kas ir un kas nav cilvēki. iepriekš tā nepavisam nebija. jau janvārī jutu, ka februāris būs sabiedrisks laiks. bet šķiet, ka ne tikai sabiedrisks un ka ne tikai februāris. ir klikšķis.

nemitīgi pieaug vēlme iemēģināt vietējās takas kāju izkustināšanā skrienot un svīstot (līdz ar siltāku laiku tas arī jārealizē) un doma par jaunu, skaistu sporta tērpu (bet ne jau lai ietu tusēt ar vietējiem urlām). arī tas, ka beidzot pieķēros tiem kafijas biezumiem, kas visu ziemu nostāvēja ledusskapī manai īpaši ”smaržīgajai” maskai.
un šorīt sapratu – šis būs mans pirmais brīvais pavasaris. kad nav mokoši jāgatavojas vidusskolas eksāmeniem vai jāsēž ēnainajās kojās, lai dragātu skates darbus vai dienu un nakti censtos radīt lielisku vai vismaz kaut kādu bakalauru. un tas ir saaaaaaasodīti priecīgi, es pat nespēju pietiekami pienācīgi izpaust sajūsmu par šo reibinošo faktu. no stress, baby. tikai daba un es. un mēs.

”Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu gribēšana iesākas.” /Rūdolfs Blaumanis/