beigu beigās Latvijas dzimšanas dienas vakars izvērtās jauks un priecīgs, satikām Patrīciju ar vēl vienu puisi un meiteni. nonācām Banūzī, kur visdzērāji ņēma Latvijas šotus (šnabis + grenadīns tā, ka izskatās pēc LV karoga), bet es iemēģināju karstalu (silts alus ar ingveru un medu). secināju, ka nebija slikti, bet nu tradicionāla izvēle – auksts tumšais brengulis – laikam tomēr man būtu gājusi labāk pie sirds.
pēc tam devāmies uz salūta vērošanu. līdz tiltam netikām, bet redzējām. nekas jau pārsteidzošs tur nebija, ugunis kā ugunis. nākamais pieturas punkts bija Ala, kur cilvēki centās izlikties, ka viņi nav saspiesti kā vagonos uz Sibīriju. patiesībā jau nebija tik traģiski, tikai nedaudz nepatikās iespēja normāli apsēsties, lai baudītu alu. katrā ziņā kaut kur jau laika gaitā piemetāmies. puiši savā starpā rada kopīgu valodu, runājot par izglītību un profesionāliem jautājumiem, bet meitenes tajā laikā izklaidēja cita citu ar runām par mirušiem cilvēkiem un šādām skudriņu, ne taurenīšu izraisošām lietām.
tā kā esam veci pensionāri, nepalikām uz visu nakti. bet tā arī labāk, nebiju šo to paķērusi līdzi, bez kā nevaru nekādīgi, turklāt visas nakts dzeršana nav īsti ekonomiska padarīšana. lai nu kā, esmu pilnībā gatava kādu citu reizi veltīt sevi ballītei visas nakts garumā. un šādi tādi plāni top. galvenais priekšnoteikums – laba kompānija (pēdējā laikā tās iztrūkums pamatīgi bijis jūtams ”ballītēs”, kas vairāk izcēlušās ar garlaicību (protams, nerunājot par šo aprakstīto vakaru)). tāda varētu būt, piemēram, K. sen neesam neko mūsu garam raksturīgu kopā darījušas (:

re, kā man bišķīt nepaveicies ar cilvēkiem apkārt, kuri jābīda pašai uz kaut kādām darīšanām. tikko Emīlu pastūmu aizrakstīt draudzenītēm Lūznim un Pā, apjautāties par rītdienu un satikšanos, varbūt kaut ko varam sabīdīt. pati aizrakstīju Patrīcijai un apjautājos par viņas iespējamo rītdienas atrašanos Rīgā.
man jau patīk tādi tikpat traki cilvēki kā es, kuri bīda mani, kurus bīdu es, un tad tur nemaz daudz nav jābīda, jo viss notiek. gan jau kaut kā radīšu tādus apkārt sev vairāk.

dzīvot vērts piedzīvojumu dēļ. mazāk domāt, vairāk darīt. saulaini.

pirmkārt, nebūs tomēr jaunā darba. atteicos. daļēji tādēļ, ka slinkums taisīt sanitāro grāmatiņu. ak, ak. bet nu tas tā… tomēr meklēju jaunu. vispār par pārrunām jāsmejas – no pārtikas uz alkoholu, no alkohola uz juvelierizstrādājumiem. ar apgriezieniem. patiesībā pati zinu, ko vislabāk vēlētos pārdot (ja jau citas sfēras, šķiet, šobrīd man nav aizsniedzamas), bet īsti nav saprotams, vai man gaidīt, līdz parādīsies tāda iespēja vai bendēt veselību un līdz apnikumam nīkuļot tirdziņā.

bet tas, par ko vēlējos pakaukt, ir – paliek nedaudz skumji, pārskatot kaut kādas norunas, solījumus, un saprotot, ka nekas jau nenotiek. man būt ļoti ļoti uzstājīgai? tā laikam tikai iespējams izkustināt no vietas veco pakaļu Sabīni. citādāk nu dikti dikti dikti skumji. meklēt jaunus, trakus draugus varbūt? vecums jau vēl atļauj. bet tad man pašai aktīvāk jāpaberzējas sabiedrībā, pēdējā laikā esmu daudz maz ierakusies savā alā un to deguntiņu vairs tik bieži un traki ārā nebāžu. lai gan prasās.

jā! man ir jauns darbs! un esmu sajūsmā. lai gan nav jau mans sapņu darbs, bet es līksmoju par pārmaiņām. par to, ka apgūšu un darīšu jaunas lietas jaunā vietā. grafiks ideāls – 3 pilnas darba dienas un 3 brīvdienas. darbs beidzot ļoti oficiāls ar visām sociālajām garantijām un visu, kā nākas. darbs siltumā un kustībā, atšķirībā no pašreizējā. darba vieta diezgan tuvu mājām, pat Daugavai nenāksies braukt pāri. vienīgi, ka būs jāpaietas kāds gabaliņš, bet tas jau ir veselīgs aspekts. būšu smaidošā pārdevēja, haha. tikai dikti kaitina māte, kura cerības pļauj kā rudzu lauku – kaitina nespēja priecāties un līksmot, bet gan šausmīgi uztraukties, nu kā es te visu varēšu iemācīties izdarīt pareizi, un tad vēl tā krievu valoda, nu šausmas, šausmas. pilnīgi nožēloju, ka pastāstīju. varēju labāk turēt viņu svētā pārliecībā, ka manā dzīvē nekas nav mainījies.
vienīgais līdzšinējā darba pluss ir superīgās meitenes blakus un mākslinieciskā bižutērija, ko vienmēr patīkami vērot un pārdot, stiklu stendā un procenti pie labas peļņas linu stendā. bet tas arī viss. jāpiebilst, ka procentu dienas pēdējā laikā ir reta parādība.
un ja nu es saprotu, ka tas, kas man tagad būs, galīgi nav priekš manis – vienmēr tieši tādēļ ir šie 3 mēneši pārbaudes laika. dzīvosim, darīsim un redzēsim. murr murr.

pašai neticās, bet es laikam strādāšu to, ko vienmēr biju teikusi, ka ar to nu gan nekad negribu nodarboties. nekas īpašs jau tas nav. nekas traks arī. bet izmēģināt dažādas lietas man patīk.

es pazīstu kādu meiteni. viņa kaļ plānus. lielus plānus. pāris reizes vieglu sirdi viņa jau ir atsacījusies no iepriekš tik spoži izstrādātajām stratēģijām, maina skolas un jau dabūtās, bet līgumu neparakstītās darba vietas kā biksītes. tagad viņai ir jauns plāns, tik spožs kā vēl nekad, tajā pavisam noteikti var spoguļoties un tīksmināties uz nebēdu. pirmo reizi viņa par to man nestāsta neko konkrētu. pirmo reizi man īsti negribās vairs viņai noticēt. es saprotu, ka cilvēkiem vajag ticēt un pat var ticēt, bet ticība nav ilgtermiņa produkts. katrā ziņā – lai jau veicas tai draiskulei 🙂
bet šitā plānu kalšana liek arī man padomāt par mani un plāniem. es esmu uz ”jūs” ar plānu taisīšanu. un tas sucks. jā, tieši tā! senāk man šķita – making plans ir priekš garlaicīgiem cilvēkiem, snobiem. bet tā nepavisam nav. plānu un stratēģiju izveide ievieš drošības sajūtu un rada pašpārliecinātību par sevi un dzīvi vispār. patiesībā bez jebkādiem plāniem, pat, ja tie nemaz neīstenosies, spēj iztikt tikai ļoti pašpārliecināti cilvēki. es neesmu šajā ailītē. nepavisam. plāni ir man nepieciešami. pat ja tie nepiepildīsies un beigās būs pavisam citi pavērsieni, kā jau minēju. nu, ko, jāsāk kalt tas materiāls, ko sauc par dzīvi.

šodien darbā bija tumšmatainā Ilona un man pat patika, ka viņa bija un viņa runāja. mūsu sarunu rezultātā man radušās šādas tādas atziņas. es sapratu, ka būt par pašnodarbināto ir vienkārši lieliski. esi boss sev, dari ko un kā vēlies, dari radošu darbu un mīli dzīvi. ja māki un ja veicas ar visu, pelni daudz un izvairies no nodokļu nomaksas, ja vien vēlies.

tā ka doma par savu šūšanas vai jebkādu salonu nav nemaz tik slikta.

bet man ir pretreakcija pret apgūto un pabeigto profesiju. nu, nejūtos es kā interjera dizaineris līdz pašām saknēm, līdz pašam galam, vēl joprojām jūtu, ka meklēju to savu īsto un vienīgo nišu.. jeb – kā nopelnīt ar to, kas patiesi aizrauj un jūsmina.

vēl arī šodien pārspriedām to, ka cilvēki šādu darba prieku, kas nes arī naudu, kaut kādu privāto biznesu neņem par pilnu. ja tu neesi kādā rāmīti, kā piemēram, ”pasniedzējs”, ”pārdevējs”, ”bankas darbinieks”, tad skatās uz tevis kā uz nabadziņu, pat ja sanāk vidēji pelnīt brangāk par jau nosauktajiem rāmīšiem.

darbā šodien nedzērām tēju kā parasti, šodien mēs dzērām upeņu balzamu.

Sabīne šodien pateica, ka man uz sejas rakstīts, ka neesmu lezbiete. cik mīļi. bet vispār šovakar, kad pēc darba manu mantu atdošanas sakarā notika mūsu nelielā satikšanās, abas izlēmām nedoties uz Amanda Palmer koncertu šajā rudenī ar stopiem uz Berlīni, jo tas būtu nāvīgi. izvēlējāmies nenāvnieciskāku variantu – lai sevi iepriecinātu, stoposim uz Viļņu, gan jau arī tur būs, ko darīt. un gan jau konkrētā dziedošā sieviete atgriezīsies Eiropā ar vēl kādu koncertu siltākā gadalaikā.

jāuzsāk pa nopietno jauna darba meklējumi, mērķis ir izdarīt to oktobra mēnesī.

mēs tagad katru vakaru taisām vienus un tos pašus salātus, lai nokļūtu līdz ideālam. bet, tā kā perfekcija neeksistē, tad ir, uz ko tiekties, un reizē nav. katrā ziņā tā ir laime, ja vīrietis pasaka ”šie salāti ir nevis ”labi”, ”normāli”, ”var ēst”, bet gan ļoti labi un ļoti garšo”. daudz neko tādu savā mūžā par salātiem, turklāt kāpostu salātiem, jūs nedzirdēsiet (ar ”jūs” domājot laikam jau tikai sevi).

par šādiem, tādiem notikumiem jāpastāsta. par teātri 13.09., piemēram, kur nokļuvu pateicoties Madarai Ā. Dailes, izrāde ”Finita la comedia!”. bija labi, interesanti, tēma aktuāla par dzīvošanu šodienai un priecāšanos par mirkļiem, dzīves īstās garšas nenovērtēšanu. vējainais bēru gājiens jo īpaši iespaidīgs bija. bet, tā kā uz teātri simts gadus nebiju bijusi, priecājos pat ļoti. turklāt neesmu vēl MĀ atdevusi biļetes smieklīgo summu, vienojāmies, ka jātiekas bārā un jānorēķinās tur.

Dzejnieku ceļojumā piecpadsmitajā toties tradicionāli devos kopā ar Karīnu. ak, Dzejas dienas, ak, dzeja. ak, nepiepildītie sapņi. bet nu dzejnieki jau nu, protams, noblieza godam, un viss pasākums, kā vienmēr, bija mājīgs un rudenīgs. pastaiga pa Sarkandaugavu. laiks šoreiz mūs nelutināja – vējš, pamatīgs vēsums, arī lietus pēdējā pieturpunktā aplaimoja. beigās attapāmies K.Ulmaņa vasaras rezidencē, dzerot vīnu un graužot baranciņas.

šajā ierakstā nav noskaņojuma klīst nekādās pārdomās savu smadzeņu kosmosa korpusā. jāiet skatīties filma. vēl tikai piefiksēšu pēdējā laika sajūtas par ceļu uz lielisko dzīvi, kas nozīmē šo to jaunu un pārmaiņas. darbā dažkārt man blakus gadās kāda lieliska meitene Guna. viņa ir tik lieliska, ka man gribās ar viņu runāt daudz, lai gan viņa mēdz runāt maz, bet tad, kad to dara, tad no viņas mutes plūst īsta manta. tas nozīmē – interesants materiāls, kas ir piefiksēšanas, pārdomu vērts. principā teikums, kas pieder viņai un ko ļoti svarīgi ir paņemt man sev ir ”katrā lietā no sākuma ir pretestība, kas jāpārvar”. viņa runāja par saviem tango kursiem, bet tikpat labi tas var attiekties uz jebko. arī uz to, ka zinu, kas man vajadzīgs, bet ir neliela iekšējā barjera, kas jānogāž, bremze, kas jāatlaiž, lai viss notiktu.

dažkārt šķiet, ka esmu pārāk banāla, neprotot izteikties tā, kā manī iekšā ir.

būs jāparaksta šovakar savā īstajā papīra dienasgrāmatā, varbūt sanāks labāk.. parasti sanāk piemērotos apstākļos, tādos, kādi ir pašlaik – istabā, kur no sienām uzbrūk taureņi un klusināti skan mūzika.

grūti izprast sevi attiecībās ar viņu (un es nerakstīšu ”viņš” ar lielo V, patiesi kaitina šis paņēmiens). varbūt grūti tādēļ, ka, vismaz šajā dzīvē, esmu pirmo reizi tik tuvās attiecībās ar kādu vīrieti, turklāt tādu, kāds ir viņš. principiāls, punktuāls, skarbs, bet mīļš, mērķtiecīgs, bet vēl joprojām pieķēries savai nepieaugušā dzīvei. mēs varam saplēsties par niekiem. es varu raudāt par niekiem. jūtos plosīta no visām pusēm, un reizē ļoti mīlu viņu. esmu pārliecināta – plosos tieši tādēļ, ka dikti mīlu, nekas nav vienalga un redzu, kur vēl augt mūsu attiecībām. varbūt nedaudz pie vainas arī mana ”rakstnieka daba” – būt pasaulē nemitīgi ar novilktu ādu nost un visu ārkārtīgi vilkt sevī iekšā (būtu jau labi, ja arī rakstītu, ne vien būtu te ar tādu pavisam neērtu un nepiemērotu dabu).
dažkārt muļķīgi šķiet tas viss. gan jau ”īsta mīlestība” ir tā, kur neviens neplosās, bet gan dzīvo harmonijā, otru saprotot kā sevi. bet varbūt vienkārši mīlestības ir dažādas. varbūt mīlestība pamazām, bet nemitīgi transformējas un iegūst dažādus veidolus. pārāk daudz varbūt. bet varbūt pietiekami. varbūt.
mīlestība nozīmē gaismu. ja attiecībās ir gaisma, tad tās var saukt par mīlestības jūtām. mūsu gaisma ir karsta un dedzinoša. vismaz pagaidām tā uguns traki kuras – līdz mielēm dedzina, reizē sildot.