Biju pie zobārsta un jāsaka, ka gaidot stundu rindā kopš sava pieraksta laika, es diemžēl nespēju piekopt kādu no iepriekšējā ierakstā minētajām labajām domiņām. Sēdēju un dusmojos, citādāk nespēju. Jo gribējās tikt uz Rīgu pēc iespējas ātrāk, nevis plānotās pusstundas vietā pavadīt tur pusotru stundu. Bet tas tā.

Pārmaiņas. Izmisīgi vajag pārmaiņas. Un to nesaku par sevi. Par viņu. Reizē šī smacīgā, nekur nevedošā iestagnēšana dziļi skar arī mani. Grūti izturēt vienu un to pašu ainu katru dienu. Turklāt arī dzīvoklī nekas uz priekšu nenotiek, jo viņam nav darbs un viņam nav naudas, bet es viena nespēju sponsorēt šī dzīvokļa, kas man nepieder, pārmaiņas. Runāju par to ar viņu nesen. It kā piekrīt, it kā jā. Saprotu, ka reāli jārīkojas man, jo pats viņš darbu, ko īstenībā darīt nemaz negrib, meklēt viņš netaisās. Bet kaut kas jādara, vismaz kaut ko jaunu iemācīsies, satiks jaunus cilvēkus, pamainīs sev ikdienu un vidi apkārt. Jo viss, ko viņš redz, ir dators (ok, tur viņš vingrinās un mācās savas lietas, bet tāpat), kaķis un es. Un  vēl mamma ar omi pa reizei. Kas tā par dzīvi?

Tā nu ir. Būs citādāk.