sirreāls, mistisks un ļoti skaists sapnis. vismaz izjūta ļoti. es pie rokas vai līdzās gāju puisim, kurš man vidusskolas laikā dikti patika. puisis sapnī bija garš un ļoti skaists, viņa brūnie mati burtiski mirdzēja un bija garumā kāds tiem bija raksturīgs vidusskolas periodā. mēs abi bijām baltā, precējušies vai grasījāmies precēties. iespējams, tas bija brīdis, kad mēs gājām pie altāra, baznīcas vai nebaznīcas. zem sirds es nesu bērnu, sapnī bija skaidrs, ka tā ir meitene, un es nespēju izšķirties starp diviem vārdiem manai meitai – Ofēlija vai Jasmīne. izjūta, kad mēs tā abi gājām līdzās viens otram, bija neizsakāmi laba. tāda kā neaptverama drošība un uzticamība vai kas tāds, vienkārši bija labi. kā mēs būtu pāri visām zemes nelaimēm un sīkajām problēmām, ka tas viss mūs neskar, mēs esam kaut kur augstāk, gluži kā pavisam citā pasaulē.

es parasti neatceros savus sapņus. vai atceros ļoti miglaini un saraustīti tā, ka īsti neko nevar saprast un drīz pēc pamošanās tos arī aizmirstu. bet tagad būs jau pusnakts.