Satiku Gunitu, no Anglijas iebraukusi. Bet pārāk īsu laiku. un kopā ar Lindu un Emīlu, tā ka nav jau tas. Bet būs vasara, kad viņa atkal atbrauks un tad noteikti būsim kopā ilgāk. Un prieks par dāvaniņu – mani kā vienkāršu būtni iepriecina tēja, šokolāde, 2 nagu lakas un somiņa. Sievietes ir lieliskas, viņām vajag maz, bet īsto.

Kaķis gluži kā Anita pievēma šodien visu māju. Nu labi, tas tikai joks. Bet vēma vairākas reizes gan.

Dzīve ir pārāk īsa, lai veltītu laiku lietām, kas neinteresē, neraisa prieku un nav vajadzīgs. Jeb – ko negribas. Bet jautājums ir – ko es gribu? Tas jēdziens ”interjera dizains” manī izraisa izteiktu vēlmi bēgt un savā iztēlē es redzu dziļu, bet nedaudz saulainu mežu, kurā skrienu un tad apstājos un apguļos mitrā zemē un apsedzos sūnām un zariem, un zāli un tēloju, ka manis nav, mēģinu neelpot. Bet saprotu, ka ilgi tas tā nevar turpināties. Manī ir kaut kāda nenosakāma pretestības sajūta, kas laikam radusies no psiholoģiskajām traumām vai tamlīdzīgi. Jo saprotu, ka, ja es to darītu, un ar pilnu atdevi, es varētu visu. Ikreiz, kad rodas aizdomas, ka kāds bijušais kursabiedrs, kuru turklāt uzskatīju par mazāk vai līdzvērtīgi spējīgu, nodarbojas ar interjera dizainu jebkādā veidā, ir atradis tamlīdzīgu darbu vai mēģina kaut kā pierādīt sevi šajā jomā, manī kaut kas notrīs. Es jūtu, ko šī trīsošā stīga mēģina man pateikt…

Pozitīvāk, vajag pozitīvāk! Kurš teicis, ka nevaru es visu? Varu visu, tikai pa periodiem. Visgudrāk pēc universitātes pabeigšanas būtu darboties attiecīgajā sfērā, nevis mēģināt kaut ko jaunu, jo, ja pēc 5 vai 10 gadiem vēlēšos ko darīt šajā lietā, būs nokavēts, toties, ja vēlēšos uzsākt ko jaunu – laipni lūgta!