vispār šī diena bija ļoti… zīmīga? dīvaina, nedaudz mistiska varbūt. labi, visu dienu burtiski pavadīju salonā, līmējot zīmītes, kārtojot plauktus ar gultasveļas komplektiem un klājot gultu-modeli. bet kaut kā sajūta arī bija nedaudz citādāka nekā tas būtu parasti. stundas pārvērtās minūtēs, bet minūtes pārvērtās smiltīs, jo minūtēm te vairs nebija nekādas nozīmes. beigās es attapos pajautāt, cik vispār plkst., kad dizainere, kura pieaicināta pie salona jaunā interjera veidošanas, grasījās doties mājup. man atbildēja, pusdesmit. un tad es kaut kādā savādā veidā gluži kā no zemapziņas dziļumiem atcerējos (nekad nebiju iegaumējusi) to, ka man ir autobuss uz mājām 21:42. tad nu skrēju. lielveikala durvis bija ciet, jo strādā tikai līdz 21, bet tur grozījās apkopēja. vaicāju, kā var atvērt durvis, viņa apjukusi lūkojās uz manis, jo latviski nesaprata. tad nu es ņēmu talkā savas krievu valodas zināšanas un gluži kā dzimusi Maskavā nobēru krieviski. un viņa man krieviski atbildēja, un es sapratu, un es izkļuvu ārā un skrēju uz pieturu. un vai ziniet? sajūta bija neiedomājami laba – es varu runāt krieviski, tas man nesagādā problēmas, es saprotu krieviski, mums notika verbāla komunikācija. braucu mājās sēdēdama pašā autobusa priekšā, meditatīvi skatījos ainavā man tieši pretī un sapratu, ka tā ir nekas cits kā zīme. no augšas, apakšas, vienalga no kurienes. gan jau no kosmosa. bet zīme, lai man vieglāk saprast, cik laba sajūta ir pārvaldīt svešas valodas, sazināties ar cilvēkiem dažādās valodās, arī krieviski, cik tas dažkārt var būt izšķiroši. un ka tas patiesībā ir vienkārši. sasodīts, man tiešām patika! tas bija kā apēst šokolādes konfekti.

sirreāls, mistisks un ļoti skaists sapnis. vismaz izjūta ļoti. es pie rokas vai līdzās gāju puisim, kurš man vidusskolas laikā dikti patika. puisis sapnī bija garš un ļoti skaists, viņa brūnie mati burtiski mirdzēja un bija garumā kāds tiem bija raksturīgs vidusskolas periodā. mēs abi bijām baltā, precējušies vai grasījāmies precēties. iespējams, tas bija brīdis, kad mēs gājām pie altāra, baznīcas vai nebaznīcas. zem sirds es nesu bērnu, sapnī bija skaidrs, ka tā ir meitene, un es nespēju izšķirties starp diviem vārdiem manai meitai – Ofēlija vai Jasmīne. izjūta, kad mēs tā abi gājām līdzās viens otram, bija neizsakāmi laba. tāda kā neaptverama drošība un uzticamība vai kas tāds, vienkārši bija labi. kā mēs būtu pāri visām zemes nelaimēm un sīkajām problēmām, ka tas viss mūs neskar, mēs esam kaut kur augstāk, gluži kā pavisam citā pasaulē.

es parasti neatceros savus sapņus. vai atceros ļoti miglaini un saraustīti tā, ka īsti neko nevar saprast un drīz pēc pamošanās tos arī aizmirstu. bet tagad būs jau pusnakts.