xxx

Lai gan ārā bija skaisti, lai gan viss burvīgi norisinājās šajā saulainajā, žilbinošajā, bet patīkami remdenajā dienā, mani ārā nevilka. Es pavisam mierīga un priecīga pavadīju šo skaistumu iekštelpās, mūsu vienistabas dzīvoklī kopā ar kaķi un draugu, kuru arī nepavisam nekur nevilka, tikai datorspēles, seriāli, bildes un tamlīdzīgi. Tā var, ja ir balkons, uz kā iziet tādās dienās kā šī.

Man tas ir jāizdara. Man ir jāizlasa Dostojevskis. Nu, viena tā grāmata, ko iesāku. 149.lpp tikai (no 554). Šodien tikai 2 lpp izlasīju. Vispār jau interesanti. Ja es mirtu nost, nelasītu. Nekad nebiju lasīju Dostojevski, tad nu redz, kur iespēja izlasīt kaut ko no viņa.

Es gribu brīvprātīgo darbu. Tādu vislabāk pāris mēnešus ilgu. Pietiktu kaut ar vienu mēnesi, varbūt tā būtu pat labāk. Gribu iegrimt citā kultūrā un izbaudīt kaut nelielu eksotisku kokteili, iepazīstoties ar dažādu tautību cilvēkiem, runājoties un uzklausot viņus, sadarbojoties, un izjust dzīvi caur šo prizmu.

xxx

Es zinu, ka es varu daudz. Es zinu, ka, ja tiešām esmu pārliecināta, ka man to vajag, ka rezultāts būs labs un ka tas ir īstais, ko man darīt šajā situācijā vai vispār, tad es varu mierīgi. Pat ja apstākļi nav piemēroti un pat ja tas prasa daudz pacietības un pūles.

Tad nu, izlasot šo tekstu un kontekstā paskatoties uz manu dzīvi, var spriest, par ko esmu un par ko neesmu pārliecināta. Bet šķiet, ka būtu laiks sevi pārliecināt. Lielākā daļa jauniešu, kas beidz kaut kādas skolas un iegūst profesijas, iegūst arī pārliecību par sevi kā par attiecīgās profesijas pārstāvi un uzsāk vieglāku vai smagāku ceļu šajā virzienā. Mazākā daļa, kas paliek pāri, iedalās šādi: 1) Tie, kuri jau studiju laikā sapratuši, ka šis nav īsti viņiem, bet sapratuši arī, kas tad priekš viņiem der kā uzliets. Tomēr turpinājuši un pabeiguši ar domu, ka konkrētās studijas tāpat noderēs vai arī kaut kā saistīti būs pat ļoti noderīgas ar turpmākajām iecerēm. 2) Tie, kuri maldās nepārtraukti, šaubās par sevi, negūst pārliecību, un, lai gan mācījās un studēja, un pat centās, viņi pat sava izlaiduma dienā ar lepnumu nespēj pateikt – jā, esmu ”tas un tas”! Jā, es noteikti darīšu ”to un to”… 3) Protams, ir vēl trešie, kuri pabeiguši kaut kādu mistisku iemeslu dēļ, jo, piemēram, tēvs visu naski apmaksāja, pat visus parādus utml., bet paši ir slinki un īsti neko nevēlas iesākt ar savu dzīvi, lai gan katram pretimnācējam lepni apgalvo, ka ir beiguši to un to un ir baigi gudrie… Šie eksemplāri bieži pat ar saviem vai vecāku sakariem tiek pie kāda labi apmaksāta darba, bet kā viņiem tur tālāk sokas, ne man par to spriest.

Es esmu otrais variants. Un tas ir sasodīti stulbi. Un tur jau tā lieta, ka otro variantu nav daudz. Jo parasti šādi tipāži pamet attiecīgo skolu, jomu, profesiju vēl tikai studiju sākumā vai pusē.

Viss, ko vēlos, ir tikai sapurināt sevi un pateikt – bet, ja es nemaz neesmu mēģinājusi, kā gan varu vispār kaut ko tādu spriest par sevi, ka nevaru neko, ka šī joma nav man? Es pat neesmu mēģinājusi iegūt attiecīgo darbu, kaut par rasētāju pieteikties. Jo mani baida… ka nevarēšu, būs par smagu, nezināšu… Tās bailes vajag iznīdēt. Un ceļš, kā beigt baidīties, ir iegūt lielāku pārliecību par savām spējām, uzlabojot tās pašmācības ceļā, piemēram, apgūt Autocad, labāk iemācīties 3dmax, uztaisīt sev lielisku portfolio.

Es zinu, kas ir darāms. Bet… vienmēr gribās iebāzt kaut kādu ”bet”. Jautājums par to – kad sākšu darīt?