mēs tagad katru vakaru taisām vienus un tos pašus salātus, lai nokļūtu līdz ideālam. bet, tā kā perfekcija neeksistē, tad ir, uz ko tiekties, un reizē nav. katrā ziņā tā ir laime, ja vīrietis pasaka ”šie salāti ir nevis ”labi”, ”normāli”, ”var ēst”, bet gan ļoti labi un ļoti garšo”. daudz neko tādu savā mūžā par salātiem, turklāt kāpostu salātiem, jūs nedzirdēsiet (ar ”jūs” domājot laikam jau tikai sevi).

par šādiem, tādiem notikumiem jāpastāsta. par teātri 13.09., piemēram, kur nokļuvu pateicoties Madarai Ā. Dailes, izrāde ”Finita la comedia!”. bija labi, interesanti, tēma aktuāla par dzīvošanu šodienai un priecāšanos par mirkļiem, dzīves īstās garšas nenovērtēšanu. vējainais bēru gājiens jo īpaši iespaidīgs bija. bet, tā kā uz teātri simts gadus nebiju bijusi, priecājos pat ļoti. turklāt neesmu vēl MĀ atdevusi biļetes smieklīgo summu, vienojāmies, ka jātiekas bārā un jānorēķinās tur.

Dzejnieku ceļojumā piecpadsmitajā toties tradicionāli devos kopā ar Karīnu. ak, Dzejas dienas, ak, dzeja. ak, nepiepildītie sapņi. bet nu dzejnieki jau nu, protams, noblieza godam, un viss pasākums, kā vienmēr, bija mājīgs un rudenīgs. pastaiga pa Sarkandaugavu. laiks šoreiz mūs nelutināja – vējš, pamatīgs vēsums, arī lietus pēdējā pieturpunktā aplaimoja. beigās attapāmies K.Ulmaņa vasaras rezidencē, dzerot vīnu un graužot baranciņas.

šajā ierakstā nav noskaņojuma klīst nekādās pārdomās savu smadzeņu kosmosa korpusā. jāiet skatīties filma. vēl tikai piefiksēšu pēdējā laika sajūtas par ceļu uz lielisko dzīvi, kas nozīmē šo to jaunu un pārmaiņas. darbā dažkārt man blakus gadās kāda lieliska meitene Guna. viņa ir tik lieliska, ka man gribās ar viņu runāt daudz, lai gan viņa mēdz runāt maz, bet tad, kad to dara, tad no viņas mutes plūst īsta manta. tas nozīmē – interesants materiāls, kas ir piefiksēšanas, pārdomu vērts. principā teikums, kas pieder viņai un ko ļoti svarīgi ir paņemt man sev ir ”katrā lietā no sākuma ir pretestība, kas jāpārvar”. viņa runāja par saviem tango kursiem, bet tikpat labi tas var attiekties uz jebko. arī uz to, ka zinu, kas man vajadzīgs, bet ir neliela iekšējā barjera, kas jānogāž, bremze, kas jāatlaiž, lai viss notiktu.