pirmkārt, nebūs tomēr jaunā darba. atteicos. daļēji tādēļ, ka slinkums taisīt sanitāro grāmatiņu. ak, ak. bet nu tas tā… tomēr meklēju jaunu. vispār par pārrunām jāsmejas – no pārtikas uz alkoholu, no alkohola uz juvelierizstrādājumiem. ar apgriezieniem. patiesībā pati zinu, ko vislabāk vēlētos pārdot (ja jau citas sfēras, šķiet, šobrīd man nav aizsniedzamas), bet īsti nav saprotams, vai man gaidīt, līdz parādīsies tāda iespēja vai bendēt veselību un līdz apnikumam nīkuļot tirdziņā.

bet tas, par ko vēlējos pakaukt, ir – paliek nedaudz skumji, pārskatot kaut kādas norunas, solījumus, un saprotot, ka nekas jau nenotiek. man būt ļoti ļoti uzstājīgai? tā laikam tikai iespējams izkustināt no vietas veco pakaļu Sabīni. citādāk nu dikti dikti dikti skumji. meklēt jaunus, trakus draugus varbūt? vecums jau vēl atļauj. bet tad man pašai aktīvāk jāpaberzējas sabiedrībā, pēdējā laikā esmu daudz maz ierakusies savā alā un to deguntiņu vairs tik bieži un traki ārā nebāžu. lai gan prasās.