beigu beigās Latvijas dzimšanas dienas vakars izvērtās jauks un priecīgs, satikām Patrīciju ar vēl vienu puisi un meiteni. nonācām Banūzī, kur visdzērāji ņēma Latvijas šotus (šnabis + grenadīns tā, ka izskatās pēc LV karoga), bet es iemēģināju karstalu (silts alus ar ingveru un medu). secināju, ka nebija slikti, bet nu tradicionāla izvēle – auksts tumšais brengulis – laikam tomēr man būtu gājusi labāk pie sirds.
pēc tam devāmies uz salūta vērošanu. līdz tiltam netikām, bet redzējām. nekas jau pārsteidzošs tur nebija, ugunis kā ugunis. nākamais pieturas punkts bija Ala, kur cilvēki centās izlikties, ka viņi nav saspiesti kā vagonos uz Sibīriju. patiesībā jau nebija tik traģiski, tikai nedaudz nepatikās iespēja normāli apsēsties, lai baudītu alu. katrā ziņā kaut kur jau laika gaitā piemetāmies. puiši savā starpā rada kopīgu valodu, runājot par izglītību un profesionāliem jautājumiem, bet meitenes tajā laikā izklaidēja cita citu ar runām par mirušiem cilvēkiem un šādām skudriņu, ne taurenīšu izraisošām lietām.
tā kā esam veci pensionāri, nepalikām uz visu nakti. bet tā arī labāk, nebiju šo to paķērusi līdzi, bez kā nevaru nekādīgi, turklāt visas nakts dzeršana nav īsti ekonomiska padarīšana. lai nu kā, esmu pilnībā gatava kādu citu reizi veltīt sevi ballītei visas nakts garumā. un šādi tādi plāni top. galvenais priekšnoteikums – laba kompānija (pēdējā laikā tās iztrūkums pamatīgi bijis jūtams ”ballītēs”, kas vairāk izcēlušās ar garlaicību (protams, nerunājot par šo aprakstīto vakaru)). tāda varētu būt, piemēram, K. sen neesam neko mūsu garam raksturīgu kopā darījušas (: