grūti izprast sevi attiecībās ar viņu (un es nerakstīšu ”viņš” ar lielo V, patiesi kaitina šis paņēmiens). varbūt grūti tādēļ, ka, vismaz šajā dzīvē, esmu pirmo reizi tik tuvās attiecībās ar kādu vīrieti, turklāt tādu, kāds ir viņš. principiāls, punktuāls, skarbs, bet mīļš, mērķtiecīgs, bet vēl joprojām pieķēries savai nepieaugušā dzīvei. mēs varam saplēsties par niekiem. es varu raudāt par niekiem. jūtos plosīta no visām pusēm, un reizē ļoti mīlu viņu. esmu pārliecināta – plosos tieši tādēļ, ka dikti mīlu, nekas nav vienalga un redzu, kur vēl augt mūsu attiecībām. varbūt nedaudz pie vainas arī mana ”rakstnieka daba” – būt pasaulē nemitīgi ar novilktu ādu nost un visu ārkārtīgi vilkt sevī iekšā (būtu jau labi, ja arī rakstītu, ne vien būtu te ar tādu pavisam neērtu un nepiemērotu dabu).
dažkārt muļķīgi šķiet tas viss. gan jau ”īsta mīlestība” ir tā, kur neviens neplosās, bet gan dzīvo harmonijā, otru saprotot kā sevi. bet varbūt vienkārši mīlestības ir dažādas. varbūt mīlestība pamazām, bet nemitīgi transformējas un iegūst dažādus veidolus. pārāk daudz varbūt. bet varbūt pietiekami. varbūt.
mīlestība nozīmē gaismu. ja attiecībās ir gaisma, tad tās var saukt par mīlestības jūtām. mūsu gaisma ir karsta un dedzinoša. vismaz pagaidām tā uguns traki kuras – līdz mielēm dedzina, reizē sildot.