pašai neticās, bet es laikam strādāšu to, ko vienmēr biju teikusi, ka ar to nu gan nekad negribu nodarboties. nekas īpašs jau tas nav. nekas traks arī. bet izmēģināt dažādas lietas man patīk.

es pazīstu kādu meiteni. viņa kaļ plānus. lielus plānus. pāris reizes vieglu sirdi viņa jau ir atsacījusies no iepriekš tik spoži izstrādātajām stratēģijām, maina skolas un jau dabūtās, bet līgumu neparakstītās darba vietas kā biksītes. tagad viņai ir jauns plāns, tik spožs kā vēl nekad, tajā pavisam noteikti var spoguļoties un tīksmināties uz nebēdu. pirmo reizi viņa par to man nestāsta neko konkrētu. pirmo reizi man īsti negribās vairs viņai noticēt. es saprotu, ka cilvēkiem vajag ticēt un pat var ticēt, bet ticība nav ilgtermiņa produkts. katrā ziņā – lai jau veicas tai draiskulei 🙂
bet šitā plānu kalšana liek arī man padomāt par mani un plāniem. es esmu uz ”jūs” ar plānu taisīšanu. un tas sucks. jā, tieši tā! senāk man šķita – making plans ir priekš garlaicīgiem cilvēkiem, snobiem. bet tā nepavisam nav. plānu un stratēģiju izveide ievieš drošības sajūtu un rada pašpārliecinātību par sevi un dzīvi vispār. patiesībā bez jebkādiem plāniem, pat, ja tie nemaz neīstenosies, spēj iztikt tikai ļoti pašpārliecināti cilvēki. es neesmu šajā ailītē. nepavisam. plāni ir man nepieciešami. pat ja tie nepiepildīsies un beigās būs pavisam citi pavērsieni, kā jau minēju. nu, ko, jāsāk kalt tas materiāls, ko sauc par dzīvi.