man ļoti pietrūkst šī gaisa. ne bērnības ciema gaisa, nē, ne jau tur tā lieta. tas ir lauku, dabas klātbūtnes gaiss, šīs debesis, kas sola brīvību, netraucētu, neapzinātu meditāciju, tās sola nekur neskriet, nekur nebraukt, neko nedomāt, tikai palikt, iegulties vēsajā, mitrajā zemē un saaugt ar zāli. tās sola saulstaru rotaļas uz bālā, kailā vēdera un vēja sanoņu līdzās zāles stiebros, dēstu maigajās lapās tālāk vagās.

pietrūkst tik ļoti, ka varētu izplūst asarās. un asaras izplūst manī. jo nepaspēju es neko, rīt jau atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ uz apnicīgo darbu…

un es jau pati vainīga.

vai manī vēl ir tā jaunā meitene, kas sagaida daudz no dzīves? vai manī vēl ir lidojums? ticība spožai, superīgai nākotnei, neparedzamajam? tam, ka viss izvērtīsies lieliski?

haha, sataisījusies gleznot, lielā māksliniece. tik sen nav ota cilāta, ka neesmu lietas kursā par to, kas pašai ir un kas nav. un ko gan var darīt bez baltās krāsas un okera? nu neko. tikai žēl, ka brīvais vakars netiks izlietots šajai darbībai, jo brīvu vakaru man nebūs vēl ilgi. darbs vasarā nav tas brīnišķīgākais, kas ar cilvēku var notikt. darbs ziemā gan varētu būt viena no brīnišķīgākajām lietām… jā, un nākamajās brīvdienās gan būs jāglezno pavisam citi priekšmeti un pavisam kas cits.

katrā ziņā man patīk, kā vasara iesākusies – ar karstu sauli, muguras cepināšanu, peldēm, Latgali, Sandras satikšanu, daudz maziem mājputnēniem. labā ziņa arī par to, ka nu Jāņus varēšu svinēt kā normālus Jāņus, nevis kā kāzas vai mūzikas festivālu kā iepriekšējos gados. tagad tikai jāizdomā doma par to, kā un kur tad svinēsies šie normālie Jāņi. bet es neko neteiktu, ja tie pagadītos nedaudz nenormāli, pierasts jau.

kaķim rīt gada jubileja. un šodien, graužot burkānu, piefiksēju, ka manā mutē no nezināmām dzelmēm lien melnas pūkas. viņa spalvas ir visur. tik spalvaina sen neesmu bijusi.

kā tur bija – ja skaidras ir prioritātes, tad naudas izdošana nav vairs tēriņi, bet gan investīcijas. vajadzētu sākt investēt. tas projekts man neliek mieru un no Sabīnes nekad jau neko nevar zināt, tā ka nav ko gaidīt uz viņu, pēc mēneša viņa pēkšņi var gribēt iestāties klosterī vai tamlīdzīgi, ne vairs doties piedzīvojumā. labi, bet vispirms jāpagaida, ko saka cits S burtiņš 🙂

šodien man ienāca prātā – neesmu domāta tam, lai atstātu uz citiem iespaidu, bet gan, lai citi atstātu iespaidus uz mani un tad es tālāk kaut ko darītu ar tiem iespaidiem.

jokaini ar mani. pietrūkst cilvēku ļoti. un reizē negribu nevienu. bieži esmu sevi pieķērusi pie domas, ka labāk sēžu stūrītī un lasu grāmatu nekā mēģinu iedziļināties sarunā ar abām pārējām kolēģēm. vai – labāk viena nekā kopā. nezinu. neapzināti kultivēju savu vientulību un reizē no tā ciešu.

bet varbūt tie, kuri pietrūkst, ir nevis vienkārši cilvēki, bet gan īpašie. tādi, ar kuriem var runāties par visu un neko, apzināti vai neapzināti neizlikties labākai, citādākai, citai, bet būt pašai. ja godīgi, man tādu cilvēku trūkst, pat ļoti. dvēselisko vibrāciju vilnis.
par to lika aizdomāties kolēģe un viņas dvīņumāsa. vēroju, ka viņas sazvanās ik dienu, satiekas, kad vien var, dzīvo katra savu un reizē savas māsas dzīvi. tas ir skaisti. vienmēr ir kāds, kuram piezvanīt un tiešām izkratīt sirdi, vienmēr ir kāds, kurš uzklausa un patiešām iedziļinās tavās problēmās. paļaušanās un kreptīga izpratne.

tracina mana neprasme iepazīties. pašā saknē esmu vienpate, introverta būtne, nemāku dibināt kontaktus, īstajā laikā uzsmaidīt, kur nu vēl uzrunāt. nepašpārliecināta, un tas šausmīgi traucē.
laikam vajag biežāk kaut kādas, kaut niecīgas pārmaiņas. tas tonizē, stimulē.

iksiņraksts. vairs neko neteikšu.

varbūt jānogriež mati un jāierosina satikt vecas paziņas.

Mazi saules uzplaiksnījumi apziņā līdz ar saules uzplaiksnījumiem pie debesīm un kūpošo asfaltu zem kājām. Ir labi. Beidzot. Pavasara drūmais cements galvā sakausēts, laikam jau tādēļ, ka ir vasara, kas visus asfaltus padara mīkstus un cementus nestabilus. Un mums ir labi. Ar vārdiem negribās neko sabojāt, tādēļ labāk paklusēt. Un pasmaidīt.

Pamatīgas. Skatījāmies pēc ilgiem laikiem vienu tizlu šovu, tur bij čalis ar profesiju stjuarts un saku: ”Es varētu būt stjuarte, jā, laba doma.” Sviests ar mani. Neesmu vairs vecumā, kad mētāties ar idejām ”kas es varētu būt”, esmu vecumā, kad man reāli kaut kam jau jābūt un jādara kaut kas jēdzīgs, jābīda karjera tā teikt. Bet ne sūda. Kas vēl par karjeru!… Vēl joprojām jūtos kā idiote, kas klīst kā akla vista pa būri. Gribētos sevi tā kārtīgi nolamāt un vienkārši sasist. Daudz, daudz fiziska un garīga vardarbība, varbūt tad beidzot kaut kas pielēktu… Nesaprotu, kur es tāda radusies. Stulbene. Reāli mana tagadējā ”profesija” ir pārdevēja – tas, ko reāli daru. Smieties gribās. Izmācījos universitātē, lai bezmērķīgi sēdētu salonā un gaidītu faking krievus un varbūt arī kādu latvieti, kas gribēs pakonsultēties par preci. Skolas laikā nemūžam neiedomājos, ka savos tagadējos gados būšu tur, kur esmu tagad. Nekur. Un darbs galu galā diezgan ļoti ir tas, kas cilvēku veido, jo tajā tiek pavadīts krietni daudz laika.

Bet ir vēl kāda problēma. Labi, es varu sevi lamāt par to, ka savu laiku aizvadu, nevis bīdot un slīpējot karjeru, bet gan vienkārši pūstot. Bet lieta ir tāda, ka man ir trauma. Laikam jau dziļi psiholoģiska, un es vienkārši nespēju noticēt sev, ka varētu būt tā, kas man diplomā ierakstīts. Jā, varu apzināties to, ka tas, ko es daru/nedaru ir tīrais stulbums, bet tajā pašā laikā es neiešu mācīties to, ko universitātes laikā nepaspēju, uzlabot savu kvalifikāciju, lai mēģinātu dabūt attiecīgu darbu (ar savām pašreizējām, turklāt nedaudz pabalējušajām zināšanām nemaz nemēģināšu kaut kur pieteikt sevi uz vakanci). Bet it kā jau varētu mēģināt… Tā it kā spēlējoties… Varētu sev iestātīt, ka tas viss ir spēle un nav pa nopietnam, ka tas neko nenozīmē. Varētu sev iestātīt, ka ”ok, pamēģināsim, paspēlēsimies ar attiecīgajām datorprogrammām, mēģināsim uztaisīt to un to, ja nu iepatīkas?” Galu galā varbūt tiešām man nenormāli iepatīkas un es sagribu atjaunot savas apgūtās profesijas statusu. Tad es varētu izsūtīt pieteikumu uz vismaz 10 vietām un ja mani nekur neņem, mest plinti krūmos ar mierīgu sirdi. Un laiks arī nebūs veltīgi izniekots, jo būšu pakustinājusi savas pelēkās šūniņas. Bet ja kaut kur pieņem un man neveicas tā lieta, tad arī būtu atguvusi dvēseles mieru un varēšu domāt, ko citu varu iesākt ar savu dzīvi. Jo reāli te ir neizmantots potenciāls, kas man neliek mieru itin nemaz…

Darbā nācies arī parunāties ar dizainerēm, loģiski. Viena, piemēram, stāstīja, ka izmācījusies interjera dizaineru kursus un uzreiz pēc tam sākusi piedāvāt savus pakalpojumus draugiem un draugu draugiem, līdz ar to viņa kādu gadu (ja pareizi atceros) patstāvīgi un melnās miesās darījusi attiecīgo lietu (bet nu tur nevarējis daudz nopelnīt, lai gan atelpas nemaz neesot bijis, tādēļ nācās mest pie malas būšanu par pašnodarbinātu interjeristi, un pārgājusi uz aizkaru dizainēšanu salonā). Šeit, lūk, redzams cilvēks ar mērķi. Viņa izmācījās interjera dizainu, jo gribēja un ļoti ticēja sev, ka pēc tam grib to pilntiesīgi darīt. Un arī darīja, ne mirkli nešauboties. No šādiem cilvēkiem būtu jāņem piemērs. Iebakstiet to, lūdzu, kāds manā apziņā un zemapziņā.

Man ir piemetusies kaut kāda šausmīga pavasara depresivitāte vai tml… Nesaprotu, vai tas saistīts ar pavasari vai vienkārši ir. Gan jau vienkārši ir. Bet diezgan pretīgi. Viss laikam sākās ar grupas ”Martas Asinis” koncertu, kur aizgājām mēs ar K, bet vēlāk pievienojās vēl viena K draudzene. Kaut kā man nepatika tas koncerts. Nē, koncerts bija lielisks, vēl joprojām drillēju viņu dziesmas jau gandrīz nedēļu. Tas vakars nepatika. Sākums jau bija ok, bet pēc tam, nez… Grūti komentēt. Katrā ziņā nākamajā dienā es biju tāda nekāda, bija jābrauc uz dzimto vietu, bet galīgi negribējās neko. Ok, kaut kā uz pēcpusdienu izklumburēju ārā no mājas, jāstāv vēl tizlajā autobusā bija, aizbraucot nekas nemainījās. Melns, nelaimīgs mākonis es biju, riebīgi… Jā, šitā jau kādas piecas dienas. Līdz ar to nav nekādas vēlmes darīt arī visu ko citu – kārtot māju, taisīt ikrīta masāžu, rūpēties par to, lai es būtu vismaz kaut cik sabiedriski aktīva, plānot brīvdienas… Izraudāties varbūt tā līdz mielēm vajadzīgs.

Es laikam gribu darīt pārāk daudz visa kā reizē, tādēļ nesanāk darīt īsti neko. Nespēju sevi disciplinēt. Ja būtu man disciplīna, tad krievu valodas apguvē būtu tikusi jau daudz tālāk par ierastajiem ”darba vārdiņiem”, un pat kaut kādi dārgi kursi nebūtu vajadzīgi. Bet nedisciplinētajiem kursi laikam ir vienīgā iespēja kļūt par cilvēkiem.
Spēja sevi konsekventi disciplinēt dotu man iespēju apgūt un trenēt arī citas lietas, kaut vai uzlabot fizisko formu.
Tādēļ novēlu sev tikai vienu: DISCIPLĪNU! Laikam jau tomēr vajadzēja iegādāties plānotāju uz jauno gadu.

Nu tā, e-bay-am ir pielikts punkts. Samaksāts par pēdējiem, un nekādu pirkumu vairs. Izņemot vienu, hāāh. Bet tas ne man. Domāju par Sandras dzimšanas dienu, kas būs pēc mēneša, tādēļ tur šo to viņai meklēju.

Runājot par Sandru. Bija mums kopīgs vakars un nakts, bija mums kopīgas sarunas un karstvīns. Pat pamanījos viņu pierunāt uz šādām tādām izdarībām… Katrā ziņā vismaz sarunas uzsāktas ir, redzēs, kas un kā tālāk, vai tiešām līdz realitātei viss aizvilks. Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, tad kaut rīt, protams. Bet viena negribu. Man vajag labu biedru.

Un šodien paspēju izdarīt visu ko lielisku, tiku pie tiešām kvalitatīvām sporta biksēm par 1 Ls, kā arī šādām tādām citām labām štātēm par tādām pašām naudiņām. Un vispār – beidzot atradu gandrīz visu, ko man vajadzēja, aizgāju visur, kur vajadzēja. Tā ka diena izdevusies. Turklāt noslēgti pirkumi ar e-bay un mests miers šajai lietai.

Mūsu ar Sandru sarunu rezultātā šādas tādas pārdomas par numeroloģiju un dzīvi.
Es tikai nesaprotu, kādēļ man līdz galam neveicas ar ceļabiedra atrašanu, kādēļ gan nav kāds, kurš tiešām būtu ar mani uz viena viļņa? Kāds, kurš būtu sajūsmā par manu ideju un teiktu – jā, obligāti daram tā, braucam! Ļoti pietrūkst atbalsts un biedriskums.