Diemžēl neesmu es Kerija Bredšova, kas ir, lai gan seksīga, bet diezgan pieticīga raksta autore ne tajā lielākajā Ņujorkas izdevumā, tomēr mistiskā kārtā spēj atļauties zīmolu un dizaineru kurpes, somas un tā tālāk. Esmu tikai latviete, kas sēž e-bayā un tāpat kā par dizaneru brīnumiem, tā priecājas arī par visvarenās Ķīnas izstrādājumiem. Un šeit jāliek uzsvars uz vārdu somas. Šķiet, šomēness dažādos mākslīgās ādas izstrādājumos, kas dizainiski spēj mani uzrunāt pat no pusvārda, iztērēšu pieklājīgu summiņu. Bet tā kā parasti sev neko daudz neatļaujos, kur nu vēl dodos regulāros šopinga piedzīvojumos, tad šos piedzīvojumus jūtos nopelnījusi, un virtuālā vidē tas ir pat interesantāk nekā kārtējā piesvīdušajā lielveikalā. Turklāt apsolos sev nākamo algu vairs nekustināt ar Paypal palīdzību. Āmen.

Vēl es esmu tāda būtne, kas iepinas dažādās izsolēs un tad kaut kā nejauši uzvar, un tad sāk domāt, vai viņai to vispār vajag. Un tad viņa domā pāris dienas, plosoties šaubās un nelielos pašpārmetumos, līdz nonāk līdz secinājumam – ak, nu labi, jāpērk nost un miers, cena katrai precei atsevišķi galu galā ir baigi ok, būs man pāris somiņu vairāk nekā pie ierastajiem apstākļiem, sasodīts. Un tieši tad, kad beidzot šis lēmums ir pieņemts, tur, manā virtuālajā grozā kaut kas ir nesaprotams noticis, un nav skaidrs, vai vēl varu nomaksāt to lietu vai nē. Apjukums pa pilnu klapi.