jokaini ar mani. pietrūkst cilvēku ļoti. un reizē negribu nevienu. bieži esmu sevi pieķērusi pie domas, ka labāk sēžu stūrītī un lasu grāmatu nekā mēģinu iedziļināties sarunā ar abām pārējām kolēģēm. vai – labāk viena nekā kopā. nezinu. neapzināti kultivēju savu vientulību un reizē no tā ciešu.

bet varbūt tie, kuri pietrūkst, ir nevis vienkārši cilvēki, bet gan īpašie. tādi, ar kuriem var runāties par visu un neko, apzināti vai neapzināti neizlikties labākai, citādākai, citai, bet būt pašai. ja godīgi, man tādu cilvēku trūkst, pat ļoti. dvēselisko vibrāciju vilnis.
par to lika aizdomāties kolēģe un viņas dvīņumāsa. vēroju, ka viņas sazvanās ik dienu, satiekas, kad vien var, dzīvo katra savu un reizē savas māsas dzīvi. tas ir skaisti. vienmēr ir kāds, kuram piezvanīt un tiešām izkratīt sirdi, vienmēr ir kāds, kurš uzklausa un patiešām iedziļinās tavās problēmās. paļaušanās un kreptīga izpratne.

tracina mana neprasme iepazīties. pašā saknē esmu vienpate, introverta būtne, nemāku dibināt kontaktus, īstajā laikā uzsmaidīt, kur nu vēl uzrunāt. nepašpārliecināta, un tas šausmīgi traucē.
laikam vajag biežāk kaut kādas, kaut niecīgas pārmaiņas. tas tonizē, stimulē.

iksiņraksts. vairs neko neteikšu.

varbūt jānogriež mati un jāierosina satikt vecas paziņas.