dīvaini gan izrīkojas zemapziņa, iesaistot manos sapņos tā saucamo veco ”vidusskolas mīlu”. lielāka varbūtība, ka zemapziņas jaunkundze ar to domājusi nevis konkrēto cilvēku, bet gan pieminējusi to kā zīmi KAUT KAM. tikai tagad gan, Edīt, sēdi un domā, kas gan šis ir par simbolu. jo domāt jau gribas par attiecīgo cilvēku, nevis mistiskām  varbūtībām. un tas ir galīgi nelāgi. par vecām sejām domāt nav diez ko patīkami, kur nu vēl tik vecām un bezjēdzīgām.

un es parasti sapņus neatceros. tādēļ vēl jo dīvaināk. un spilgti. īpaši jau tas vecais miega mistrojums. un īpaši jau fakts, ka no zila gaisa nokrīt šis cilvēks, par kuru es savā ikdienā neesmu iedomājusies ne mirkli.