esmu pamanījusi, ka man piemīt kāda sev traucējoša iezīme. nepatīkami citiem atteikt. bet laikam jau ne vienmēr. īpaši to esmu pamanījusi pēdējā laikā, strādājot pēdējā darba vietā. nepatīkami, kad man kolēģe zvana (lai kāda viņa arī nebūtu) un jautā, vai var samainīt dienas, bet es jau kaut ko esmu ieplānojusi un nevaru iedot cerētās brīvdienas. domājot par to, no sākuma likās, ka varbūt ir tā lieta, ka man gribās otram palīdzēt, nepatīk tas, ka nevaru izpalīdzēt.  bet diez vai, tik lieliska es diemžēl neesmu. visdrīzāk tās ir bailes otra cilvēka acīs palikt sliktās lomā, tas, ka cilvēks padomās, kāda es ļauna un slikta, ka man žēl vai tamlīdzīgi. jo vienmēr paliek slikta sajūta manī pēc atteikuma izteikšanas. bet ja sanāk izpalīdzēt, jūtos uzreiz pacilāta un priecīga. pēc tam gan dažkārt ir tā, ka upurējos pati, jo nākas mainīt plānus vai neapmeklēt kādu jauku pasākumu tādēļ, bet, nu, re, kādu varoņdarbu esmu paveikusi, otrs cilvēks nav palicis neapmierināts ar mani. sviests, ne…?

jā, nav viegli. samezglojumu pilna es. visa dzīve priekšā, lai izšķetinātu, nez, vai paspēšu?

dīvaini gan izrīkojas zemapziņa, iesaistot manos sapņos tā saucamo veco ”vidusskolas mīlu”. lielāka varbūtība, ka zemapziņas jaunkundze ar to domājusi nevis konkrēto cilvēku, bet gan pieminējusi to kā zīmi KAUT KAM. tikai tagad gan, Edīt, sēdi un domā, kas gan šis ir par simbolu. jo domāt jau gribas par attiecīgo cilvēku, nevis mistiskām  varbūtībām. un tas ir galīgi nelāgi. par vecām sejām domāt nav diez ko patīkami, kur nu vēl tik vecām un bezjēdzīgām.

un es parasti sapņus neatceros. tādēļ vēl jo dīvaināk. un spilgti. īpaši jau tas vecais miega mistrojums. un īpaši jau fakts, ka no zila gaisa nokrīt šis cilvēks, par kuru es savā ikdienā neesmu iedomājusies ne mirkli.