saprotot, ka riebjas šis bezcerīgais, bezmērķīgais stāvoklis. nekā nenotiekošais stāvoklis. tas, ka pat atvaļinājums nav saplānots, lai gan tūlīt, tūlīt sāksies. atrodot Latvijas karti un redzot, ka nekur tālāk par tās robežām šovasar mani ceļi nekur arī neaizvedīs.
un cilvēks blakus arī nepalīdz. vienīgi noslaukot asaras, noskūpstot un pasakot, ka viss būs labi. bet ne ar savu klātbūtni tālos ceļos. jo tas ir mans sapnis, nevis viņa, nevis mūsu. jo laikam jau tad savu ”otro pusīti” vajadzēja meklēt stopēšanas domubiedru grupā, hah.
un grūti saprast, ko šajā gadījumā darīt. bet palika nedaudz labāk, jo vismaz daži ceļi pa LV izplānoti.

stāsts nav tikai par traku ceļojumu iztrūkumiem manā organismā. par visu mani. ar bezmērķīgumu, ko pieminēju ieraksta sākumā, domāju to, kā jūtos šajā savā dzīves periodā. nesen izlasīju par divdesmitgadnieku krīzi un sapratu, ka tieši tā mani ir piemeklējusi. un jau kopš kādiem 17 gadiem, hah. nu, nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, nu nezinu! senāk, daudz, daudz senāk dažbrīd es mēdzu domāt, ka esmu vispār baigi talantīgā un foršā, varētu daudz ko pasākt. šobrīd šīs daudzšķautņainās vēlmes un intereses ir mani aizvedušas nekurienē – nevienu jomu, kas mani interesē, es nepārzinu labi, tikai tā viduvēji. un tāda beigās es sanāku – viduvējība. un neprotu izvēlēties, kuru jomu es gribētu pārzināt labi, ļoti labi. pat to, kuru esmu izstudējusi, nejūtu kā savu kaislību.
vēl es šodien izlasīju šo rakstu (http://www.mammamuntetiem.lv/articles/25102/profesore-latviesi-savos-bernos-izkopj-bailes-kaunu-vainas-sajutu-un-bezierunu-paklausibu/) un sapratu, ka tur ir runa par mani. nepatīkami.

vienmēr atcerēšos to kāda man sacīto – uzņemies atbildību pati par savu dzīvi, nevaino savas dzīves krāsainuma iztrūkumā vai pelēkuma bagātumā nevienu citu, tikai pati sevi vien. vienīgi tu esi tā, kura veido savu dzīvi un savu likteni.