Nedēļas nogale ir bijusi diezgan lieliska.
Piektdien pēc darba traucos uz mājām, pēc tam uz centru, satiku Sab un Daci. Oficiālais iemesls bija it kā satikt Patu, jo viņai atvadas bij, nākamajā dienā paredzēts vienvirziena brauciens uz UK. Satikām, viss ok, bet kopā maz laika pavadījām. IndyGo albuma prezentācijas koncerts no apziņas un zemapziņas izsita ilgas pēc vasaras un garāmslīdošas bildes ar vasaras festivālu brīvības un mirkļa garšu, tik ļoti sen nebija pārņēmušas ilgas pēc tā dzīvesveida, ar ko vairākus gadus aizpildīju savas vasaras.
Beigās viss noslēdzās ar dejām pie DJ savādi aizlaicīgās, vismaz 10-20 gadus vecās mūzikas un intelektuālu dzeršanas spēli, kur zaudētājiem nācās malkot neintelektuālus alkohola sajaukumus, mani bieži iegāza skaitlis 16. tas viss notika Ellē – tas ir neparasti netīrs, graustīgs dzīvoklis Upīša pasāžā, ko okupējuši pāris puiši, kā arī Dace, un nesen no tā izvācās Sab. Nakti pavadīju ļoti lezbiskos apstākļos piespiedu kārtā zem vienas segas ar Sab, šaurā gultā, cieši kopā. Rēkdamas par to, tā arī aizmigām. 5 h miega un garastāvoklis nākamajā rītā fantastisks.

Vakar toties gāju satikties ar K. Un uz KKC, Bērnības Milicijas koncertu. Tā kā bijām tur jau agrāk, iekšā negājām, bet gan paspriņģojām vietējā kvartāla robežās runādamas. K stāstīja par savu būšanu un piedzīvojumiem Briselē, es priecīga un sajūsmināta klausījos.
Koncerts bija kaut kas vienreizējs. Projekcija ar kustīgiem pilsētas fragmentiem uz griestiem, mūzika, kas aizved kosmosā. Ja BM izdotu dzejas grāmatu, nešauboties to nopirktu.
Nesteidzīgi noklausījāmies visu līdz beigām, zinādamas nokavējām pēdējos transportus, gājām uz Rokkafejnīcu dancāt pie tā paša DJ, kur vakar es ar Sab. Vēlētos, kaut mana sporta zāle regulāri būtu deju placis. Uz naksnīgajām, miegainajām mājām aizveda mūs speciālie nakts autobusi.
Plāni par aiznākamo piektdienu, Martas Asiņu koncertu Aptiekā.

Pagājušā nedēļas nogale, kas sakrita ar Lieldienu laiku, arī patīkami pārsteidza. Vilciens turp, vilciens šurp – uz Slampi. Izbaudījām lauku balles šarmu, arī Ilonas drāmu nedaudz, bet tas tā. Katrā ziņā lauku balle man dikti patika, dancot un priecāties! Bija arī kāds visai jestrs notikums vakara garumā – bija kāda pusmūža sieviete vārdā Signe no Lielvārdes, kura lūdza uz deju visus vīriešcilvēkus no mūsu galdiņa. Emīlu un Dzintaru pa divām reizēm, Jānis (Lotāra bijušais kursabiedrs), nelietis, gandrīz gribēja atšūt Signi, bet beigās tāpat aizgāja un samānījās, ka ir biologs. Jestri pagalam. Turklāt tā bija nakts, kad jāpagriež pulksteņrādītāji par stundu uz priekšu. Dīvaini, kā mēs tā nodzīvojāmies, bet līdz pat pirmdienas rītam, kad man bija jādodas uz darbu, izrādījās, ka mūsu telefonu pulksteņi nav nekur paši (kā šķita, ka tā jābūt) pagriezušies, un es ierados darba vietā stundu vēlāk. Cik muļķīgi, šitā vēl nebija gadījies.

Šķiet, ka pavasaris, lai arī kā lielākā bremze, pamazām tuvojas, un paliek labāk un paliek siltāk. Dzīvē, tā teikt. Beidzot jāizrok no kaut kādām humpalām sporta bikses un no nehumpalām kedas/botas un jāuzsāk sava rakstura spēcīguma pārbaudi ar pavasarīgiem skrējieniem.