Man ir kāda draudzene. Viņa ir diezgan savāds cilvēks. Noslēpumaina, visu laiku kaut ko izdomā. Nu, tā baigi. Tad viņa kaļ nenormālākos plānus, par kuriem nevienam neko nestāsta, tikai liek nojaust, ka tas nu būs kaut kas. Tad viņa ļaujas kaut kādām ballīšu plūsmām un spontāniem prieka un komunikācijas uzplūdiem. Simts un vienu reižu viņa kaut ko iesāk un viegli pamet. Katrā ziņā savā prātā nepārtraukti kaut ko domā un kaļ, un grūti kādam pateikt, ko tad nu šoreiz. Katrreiz, kad viņai atveras mute (izsakoties par iecerēm), citiem atveras mute aiz pārsteiguma. Lai gan vairs jau pārsteigt īsti nespēj nekas…

Ja godīgi, es nezinu, ko vēlējos paust ar šo personas aprakstu vai pie kādiem secinājumiem nonākt. Tad lai tas tā arī paliek. Lai gan varbūt vēlējot pateikt, ka viņa dažkārt ar šo savu sarežģīto personību spēj kaitināt, dažkārt tas viss viņā šķiet par daudz un, lai gan zinu, ka tāda nu viņa ir, šķiet uzspēlēti. Bet cilvēkiem viņa patīk, viņā ir ir kāds pievelkošs spēks, un tas ir labi. Katrā ziņā par viņu un viņas nākotni es neuztraucos, jo zinu, ka kaut kā visā tajā savā iekšējā haosa pasaulē viņa tomēr tiks galā ar visu. Un spēja iepatikties citiem vienmēr dzīvē nospēlē lielu, treknu plusu.