pilnīgi gribās paklusēt. jo ir tik jauki. un tas nekas, ka Līgo nebija nekas vairāk par parastu ballīti pie jūras bez jebkādas attiecīgās noskaņas (izņemot manu vainadziņu, bet tas neko daudz nelīdz). bet tāpat – naksnīgas peldes kailai, gulēšana teltī (pēdējo reiz 2011.g. vasarā), bēšā smilts starp kāju pirkstiem, jūras sāļais, atspirdzinošais ūdens ap manu ādu. skaisti. un visam pa virsu – es un viņš esam mīļumiņi, viņš jo sevišķi mīļš un jauks pret mani. ikdienības dažkārt nepanesamās detaļas aizmēstas prom. gan jau drīzāk, ka aizskalotas.

nejāņīgi, bet gandrīz vai dziedinoši Jāņi. nākamgad visas iespējas uz pavisam jāņīgiem.