Emīls teica, ka man jāiemācās būt vairāk kucei un pastāvēt uz savu patiesību. Vispār jau es pastāvēju, tikai pārāk vēlu iedomājos, ka man ir lielākas tiesības pateikt ”nē” nekā izskatās. Katrā ziņā esmu dusmīga un sarūgtināta un netaisos vairs pret šo cilvēku izturēties silti un draudzīgi. Manu pretimnākšanu viņa vairs nesagaidīs. Viss, ko varu pateikt – neveicas ar tiešajām kolēģēm. Jā, esmu ļoti mierīga, draudzīga un profesionāla, bet, kad mani nokaitina, kļūstu par niknāko pūķi. Priecājies, pūķis ir dzimis! Tagad jebkāda cieņa pret šo personu man ir zudusi.
Un tā nu, nebaidīšos teikt, šīs stulbās govs dēļ nenokļūšu tur, kur vēlos nokļūt jau labu laiku – LMA karnevālā. Gaidīsim nākamo gadu, vai nav tizlums? Protams, ir.

Ja man jārunā par savu darbu, tad jāsaka, ka mani tas pagaidām apmierina un neredzu iemeslu mainīt. Atceros sākumu, bija grūti. Visas tās bailes no kontaktēšanās ar krievvalodīgajiem klientiem, visa tā stīvā iejušanās kolektīvā… Bet tagad ir daudz maz ok. Labi, ja jāsadzīvo ar šo 11 gadus vecāko, bet 11 gadus stulbāko kolēģi, tas nekas. Bet ceru uz pārmaiņām. Ticu, ka priekšnieki ir spējīgi atrast beidzot kādu normālu cilvēku, kas domātu ar galvu un spētu sadzīvot ne tikai ar mani, bet arī ar pārējiem darbiniekiem. Īstenībā, ja viņi būtu nedaudz vairāk domājoši, pajautātu arī manu viedokli. Jo viedoklis man ir. Man būtu viņiem, ko ieteikt, patiešām.