Tuvojas Valentīndiena (ko es pavadīšu vecāku mājās ar kaķi) un tad nu būtu ļoti skaisti pieminēt manas un mana vīrieša attiecības.
Nu, tas, ko varu teikt, ir tas, ka mēs klaji demonstrējam visiem saviem ciemiņiem to, ka kopdzīve ir kaut kas neforšs, ka nekādā gadījumā nevajag uzsākt kopdzīvi, ja vēlaties saglabāt skaistas, romantiskas, mīlošas attiecības. Jo mēs citu klātbūtnē nepavisam neuzvedamies kā pirms gada un vairāk, kā šaušalīgi iemīlējušies putniņi, kuri nespēj atrauties viens no otra. Mēs pat strīdamies un rūcam viens uz otru. Bet nu tas, ka mani dažkārt spēj nokaitināt viņa uzvedība, ir vairāk kā skaidrs. Nokaitināt un skumdināt. Un ja vēl es sāku domāt par to, kā tā vietā viņš varētu uzvesties, būt mīļš un burvīgs, tad paliek pavisam skumji. Nepatīk, ka viņš mani ignorē, bet tajā pašā laikā aizraujas ar citām meitenēm (saprotu jau, ka tās ir tikai draudzenes, bet neapzināta konkurence vienmēr pastāv pat starp labākajām draudzenēm). Dažkārt mēdzu apdomāt, ka tas varbūt notiek tādēļ, ka ikdienā jau viņš redz tikai mani, bet tad nu ir šīs īpašās reizes, kad tiek beidzot parunāties ar citām sievietēm. Bet tas nav viss. Mani ļoti kaitina un skumdina ne tikai ignore, bet arī kaut kādi tizli ”laulātā pāra, kur viens otru ienīst” joki – apmēram tādā stilā.
Cenšos sevi pierunāt, ka varbūt jāizturas mierīgi, jāignorē man arī viss un jācenšas šādās reizēs par spīti visam justies labi un pozitīvi. Bet… kaut kā nesanāk. Esmu pārjūtīga un melanholiska un šajās ķīmiskajās reakcijās, kas notiek manā organismā, es nespēju neko īsti darīt, lai gan ārkārtīgi gribētos.
Protams, pēc pēdējās reizes es pastāstīju, kas mani tik ļoti nomāc, viņš atvainojās un solīja laboties. Bet vai atcerēsies mūsu sarunu? Kopš pirmdienas es esmu šeit, bet viņš laiku pavada pie vecākiem, un ir dikti mīļš pret mani sarunās. Pastiprināti mīļš atkal kļuva svētdienas pievakarē pēc mūsu sarunas. Gribu, lai tā ir visu laiku, ne tikai, kad esam divatā… Pa kalniem un lejām, sasodīts. Man vajag kalnus tagad tikai, lejas ir pietiekami noriebušas.

Nu re, pasūdzējos par dziļi personiskām darīšanām publiskā blogā (un galīgi neaugstvērtīgā literārā manierē un valodā). Tagad to izlasīs kaut kādi random cilvēki vai neizlasīs vispār neviens un no tā nekas nemainīsies.