Ir cilvēki, kuriem zvanīt dzimšanas dienā ir neapdomīgi. Zvanot šiem cilvēkiem šādā dienā, es jūtos vainīga par to, ka piezvanīju un šādi apsveicu, gandrīz vai par to, ka viņi vispār ir piedzimuši. Protams, es runāju par vienu cilvēku. Par kādu jūtelīgu zivtiņu. Un par sestdienu.

Bet sestdiena bija arī diezgan satriecoša diena, drīzāk jau vakars. Nedaudz paceļojām erotiskajā pasaulē – festivālā Erots. Jauni iespaidi un emocijas pavisam noteikti manā kontā. Man patika, pat ļoti. Un ne jau saturs visvairāk, bet pats fakts par jauna veida pasākumu, jaunu vidi, cilvēkiem, kaut kas iepriekš nekad nepiedzīvots. Vairāk ko tādu, jo dikti uzlādē. Vairāk jaunas vēsmas, lai dzīve nesastāvas un nesasmird. Burvīgs novēlējums (iekš klab.lv esmu uzcepusi daudz plašāku un interesantāku pasākuma aprakstu).

Bet tagad par ko citu.
Viss, ko es gribu darīt, ir būt divatā ar sevi un… rakstīt. Neskaitīt ne dienas, ne naktis, ne apēstos/neapēstos kumosus, izdzertās tējas krūzes un negulētās stundas… Rakstīt.
Uz to mani uzvedinājusi par jaunam, par jaunam kaut tikai viena uzmācīga darbība – neeju gulēt, bet ierakstu googles meklētājā ”Inga Gaile” un lasu un klausos intervijas ar viņu.
Bet to jau man gribās darīt visu mūžu. Tikai tā stulbā doma – bet ko es ēdīšu? Man taču nebūs darba, man taču nebūs naudas, un ik pa laikam jau arī tomēr vēlēšos iziet no sava bunkura un lietot e-talonu, lai aizietu satikt kādu draugu un notērēt kādu latiņu ar viņu kopā. Nejauka doma. Varbūt vajag apsvērt prāta atslēgšanu no horizonta.
Un vispār jau tas būtu revolucionāri. Jo negribētu es tagad iet prom no darba, lai nodotos rakstīšanai. Laikam jau jānāk tam īstajam mirklim…
Un tikko atcerējos, ka man tomēr DayZero listē ierakstīts ir šis tas saistībā ar rakstīšanu. Termiņš 2014.gada oktobris. Tātad uzrakstīšu. Jo tur, tajā listē, daļa ir punkti, kurus mainīt es negribu un nevaru. Un tas ir viens no tiem.