saule šodien spīdinās kā negudra, esmu atpakaļ no savām rajona gaitām. turklāt staigāju ar kailām kājām (neietērptām zeķubiksēs vai legingos kā lielāko daļu šīs bezcerīgās vasaras), un tas nebija darīts sen. bija labi!

vietējā veikaliņā iegādāju dikti zempapēžu kurpes (laiviņām līdzīgas), ilgi vēl izvēlējos un mērījos, meklējot ērtākās. un tad nu šķita – šīs nu gan ir! beeeeeeeet.. pēc nedaudz ilgākas pastaigas pa rajonu kaut kur Sērenes ielā attapos kā stirna ar sašautu kāju. kaut kas nav. un vienmēr kreisā! es nevēlos pavadīt visu dzīvi ar kedām kājās. tagad cenšos pušumu dezinficēt, un no manas mutes nekontrolēti laužas ārā visnepoētiskākie vārdi. sasodīts. bet es valkāšu. nokrāmēšos ar plāksteriem un valkāšu. visas šīs apavu nebūšanas (neatceros nemaz vairs, kad pēdējo reizi man bija normāli apavi (nevis kedas un mīkstas vasaras sandales, jo ar tām parasti viss ok, vienīgi mūža ilgums atšķirīgs, bet par to jau cits stāsts), ar kuriem nebūtu bijušas problēmas – ērti, nespiež, neberž, var staigāt kaut kilometriem tālu. lūk, pēc tā es ilgojos. tādēļ man jākļūst par kurpnieku un jāražo pašai savi ideālie apavi. un tagad – kā var kļūt par kurpnieku?

vispār, atstāta viena, jūtos neaprakstāmi melanholiska un sagurusi. kā skumjš klauns. kas par lietu? vēlos gūt prieku no vienatnes. bet varbūt šādos brīžos uzsēžas virsū kaut kas nožēlojams un nedaudz bezcerīgs.

bet tagad, cīnoties ar kodīgajām sāpēm papēžos, vēlos pagrimt pārdomās par to, par ko pagrimstu pārdomās jau kādu laiku. Zero liste. vakar beidzot tā kārtīgāk pārskatīju savējo un ne tikai savējo, arī savas inspirētājas listi. neskatoties uz to, ka viņa to izveidoja pāris mēnešus ātrāk, viņas saraksts īstenojas ātrāk ar vairāk izdarītā ķeksīšiem un progresa ripulīšiem. nu jā, tas apsveicami. bet manējā ir diezgan ļoti pamirusi un tur jau nu nav, ko sveikt. biju cerējusi, ka kādu daļu no tās varēšu īstenot šajā vasarā (kas tūlīt jau transformējas rudenī), bet šī gada vasara ar saviem laika apstākļiem, kas, manuprāt, brutāli iesūkā, ir visu sajaukusi un izjaukusi (un vispār šī vasara ir pavisam citādāka nekā visas iepriekšējās vasaras iepriekš, bet par to jau cits stāsts..). un tā nu es nekur uz priekšu netieku. turklāt draudzene, kas atsaka iepriekš kaltiem ceļojumu plāniem un draugs, kas bezjēdzīgi saka man: ”tu jau tikai gribi, lai es piepildu kopā ar tevi tavus sapņus, bet man nemaz nepajautā, ko vēlos es” nemaz nepalīdz (protams, lieki teikt, ka uz manu jautājumu: ”tad detalizēti pastāsti, ko vēlies tu?” draugam īsti nav, ko atbildēt). tāda tā dzīve. bet vispār es uzskatu, ka Zero liste ir liels palīgs savu sapņu un vēlmju apzināšanā un piepildīšanā. ja ne sapņi, tad vismaz mazi raibumi, kas palīdz izkrāsot ikdienu un padarīt dzīvi interesantāku 🙂 (šeit pavisam nekontrolēti ielaužas smaids, jo jāsmaida ir, domājot par mazajiem, jaukajiem krāsojošajiem ikdienas raibumiņiem). un tas nepavisam nav slikti. principā viss, kas rakstīts šajā listē, ir viens liels izaicinājums, ko sasniegt tuvāko trīs gadu laikā būtu patiess iepriecinājums. zinu, ka nākotne nav jāplāno. bet tās ir tikai kā domas, kas pamestas kosmosā. kādu dienu pie manis atlido kāda no šīm domām un saka: ”eu, mazā, es gribu lai tu tagad ņem un īsteno mani!”. tā ka nav jau jāiespringst. nekur nav jāiespringst. nu, tikai tad, kad saproti, ka ar tavu kreiso kāju kaut kas nav kārtībā, jo tā nespēj harmoniski komunicēt ar nevienu sūda apavu.

tā nu pagāja laiks, es gāju cept kabacīšus, ko rīt ņemt līdzi uz darbu pusdienām, gāju mazgāt apģērba gabalus, ko šodien katru iegādājos par 50 sant., kā arī mazgāt sevi, un tādēļ šis ieraksts palika ar nenoliktu rakstāmrīku līdz galam. bet tad nu daru tam galu ar domu bonusā par to, ka laikam jau šis blogs netaps par nekādu poētiski un literāri augstvērtīgu lasāmvielu. ikdienišķa es, meitene no kosmosa. bet varbūt blogs sagaidīs kaut kad arī ko labāku no manis. tikmēr mans kaķu puika uzrāpies pie manis uz krēsla un graužas dvielī, ko esmu aptinusi sev apkārt.