esmu atstāta viena. nē, divatā ar kaķu puiku, kurš ir pārāk mazs vēl, lai saprastu, ka mēs dusmojamies uz viņa, kad mazās ķepiņas naski kāpelē pa galdiem vai ziņkārīgi raušas miskastes aizraujošajā pasaulē. toties pietiekami liels, lai saprastu, ka mīlam un priecājamies par viņu, kad mīlestības uzplūdu apskalota bužinu kažociņu un bubinu ļubesītbas pilnus vārdus. tad nu mēs te divi vien esam – mazais guļ, bet es taisu sēņu mērci, jo sēnes tika atsaldētas ar domu, ka arī mīļotais vīrietis vēlēsies pusdienas, bet nē, aiztraucās uz savām J-mājām.

bet tā kā ārā spīguļo saule, tad drīz traucu turp. lielākus tekstuālos piedzīvojumus atlikšu uz vakara pusi.