Darbā nospēru žurnālu, jo manu ļoti uzrunāja kāda raksta saturs, ko vēlos pārrakstīt šeit. Tad nu ne visu, bet galveno sadrukāšu.

”Kas ir Lieldienas? Neiedziļinoties svētku jēgā, mēs bieži jaucam nebaudāmu rasolu no pagānu tradīcijām un baznīcas rituāliem, to visu bagātinot ar nekur neiztrūkstošās komercijas putukrējumu.
Lieldienas pavasara saulgriežos ir divi dažādi svētki – Lielā diena un Kristus Augšāmcelšanās, kas svinami atšķirīgos datumos. Lielā diena izriet no Saules kalendāra, bet Kristīgo Lieldienu svinēšanas datums tiek aprēķināts pēc Mēness kalendāra.
Ko nozīmē visas šīs pagāniskās Lieldienu tradīcijas? Atbilde katram sava un izrādās – visas pareizas. Antroposofe Māra Meijere teic: latviskā dzīves ziņa ir atvērta sistēma, tāpēc Lielās dienas simbolos katrs var meklēt savu jēgu un rast savu atbildi.
Lielā diena tiek saukta par pavasara vienādības zīmi – kad Saule pa ekliptiku šķērso debesu ekvatoru. Pavasara vienādība jeb ekvinokcija iestājas 20. vai 21. martā, kad saule pāriet no dienvidu puslodes uz ziemeļu. Zemeslodes ziemeļu puslodē dienas kļūst aizvien garākas, un tas nozīmē, ka iestājas pavasaris, turpretī Zemes dienvidu puslodē dienas kļūst īsākas un iestājas rudens. 22. vai 23. septembrī ir rudens ekvinokcija – Saule atkal šķērso ekvatoru un sāk pretēju ceļu no ziemeļu puslodes uz dienvidu.
”Tas ir mīts, ka Lieldienās diena ar nakti ir vienādā garumā,” skaidro filozofs un fiziķis Dainis Ozoliņš. ”Lieldienās diena jau ir garāka par nakti, bet gaisma un tumsa vienādā daudzumā ir ap 19.martu – Jāzepa dienu. Lieldienas pēc senču tradīcijām mēs svinam  tajā dienā, kad Saule krusto debesu ekvatoru, ieejot Auna zīmē.” Šogad Saule Auna zvaigznājā ieiet 21. martā.
Rituāli ļauj cilvēkam iziet no lineārās, profānās ikdienas un saplūst ar mūžīgo, kosmisko, dievišķo laiku. Mums – kuru laiks rit saskaņā ar plānotāju i-Phone ekrānā un biroja vai grāmatveža kalendāru – nav attiecības pašiem ar sevi, ar Laiku un Dievu, kā tas bija mūsu senčiem. Senie latvieši izjuta, ka viņi ir tuvos draugos ar augstākajiem spēkiem, dabu un savu garu.
Garīgajai pasaulei cilvēks var pieslēgties, tikai atbilstoši noskaņojoties un izpildot rituālu. Mūsu senči bija nevis naivi, bet gudri, jo zināja, ka tas, kas notiek garīgajā pasaulē, izpaužas arī uz Zemes. Viņi astoņas reizes gadā stingri izpildīja rituālus, tā izrādot interesi par Visuma augstākajiem spēkiem. Šīs zināšanas nāca no senajiem viedajiem, kas bija iesvētīti garīgajā kultūrā, saņemot kosmisko spēku imagināciju (iztēli), inspirāciju un intuīciju. Paplašinot domāšanu, izjūtot caur meditāciju, viedie nonesa uz Zemes informāciju no augstākajiem spēkiem rotaļu un tautas dziesmu formā.
Lielās dienas rituāli simbolizē iesvētīšanu, kad cilvēks sāk pārvaldīt savu emocionālo ķermeni – veli. Rituālo rotaļu šķietami primitīvajām darbībām ir dziļi simboliska jēga: cilvēkam jātop cilvēciskākam. ”Mūsdienu ezotēriskā literatūra līdz apnikumam muļļā vārdu mīlestība,” ar nožēlu atzīst Māra Meijere. ”Latviskajā dzīves ziņā ir lielisks jēdziens – labietis, kas nozīmēja, ka mūsu senči otru cilvēku vērtēja nevis naida un mīlestības kategorijās, bet pieņēma tādu, kāds viņš ir, no pozīcijas: mēs visi esam Dieva bērni. Senajiem latviešiem piemita milzīga atvērtība un empātija, viņi pret visiem izturējās vienādi labi un pieņemoši.”
Olai – vienam no Lielās dienas galvenajiem simboliem – ir trīs sastāvdaļas: čaula, olas baltums un dzeltenums. No ezoterikas viedokļa vidus ir saulīte – Saules meitas un dvēseles simbols. Olas sasišana un nolobīšana patiesībā nozīmē tuvošanos garīgajai pasaulei. Taču latviskā dzīves ziņa ir atvērta sistēma, tāpēc Lielās dienas simbolos katrs var ielikt savu vēstījumu, katram tie nozīmē kaut ko citu, atkarībā no tā, cik tālu savā attīstībā cilvēks ir ticis. ”Visas tautasdziesmas ir tagadnē, un tas nozīmē, ka katram pašam ar sevi jāstrādā,” uzsver antroposofe. ”Latviskās dzīvesziņas sistēma ir vienīgā pasaulē, kas caur gadskārtu svētdiem liek cilvēkam pašam pieslēgties augstākajiem spēkiem, mudina strādāt ar sevi un kļūt harmoniskam, veselam, pašpietiekamam, patstāvīgam, pašatbildīgam, tikt vaļā no svešnoteiksmes. Lielās dienas simbolu dziļāku nozīmi mēs varam saprast, tikai rakņājoties sevī un meklējot. Reliģijas ir slēgtas sistēmas ar pagātni, tagadni un nākotni, tāpēc tās izvirst, bet mums ir iespēja dzīvot šo mirkli ar baltu dvēselīti.”